zivs

Brīvības ielas otrajā joslā, iepretim Amoralle, izfrēzēts asfalts, pazemes komunikāciju remontdarbiem. Izraktā dziļā bedre pilnībā aizpildījusies ar netīru ūdeni. Laiks nemīlīgs, kā šobrīd. Tikpat nemīlīga un netīra paskata cilvēks iekritis līdz malām ar netīro ūdeni pilnajā bedrē. Tāda bomzīga noskaņa, it kā tas pat ir normāli, visa kontekstā.
Tomēr skatos, – cilvēks nevis cenšas izkļūt ārā, bet lēnām iegremdējas, līdz arī galvu pārklāj ūdens. Manu sajūtu gamma bija no "es jau ar savu beigto muguru tāpat viņu nespēšu izcelt ārā", caur vienaldzību pārejot uz "ja cilvēks izlēmis šķirties no dzīves, stulbi viņu traucēt". Kamēr stāvēju un domāju, kādi jau drīz bija izcēluši viņu ārā, iekārtu ar kājām gaisā, kā pacēlājā, netīrajam ūdenim notekot no viņa un viņam izklepojot ūdeni. Viņam izskatījās vienalga. Saukt 113, kad viss jau bija izdarīts, tur lūk, es izdomāju ieguldīt savu artavu.
Vareni sapnis par mani pastāstīja.

Actually, pats gan esmu līdzsvarotā un mierīgā noskaņojumā

Gluži kā nomoda pasaulē, kurā tiek attīstīta aizsardzība, teiksim atslēgas, un drīz parādās jauni paņēmieni kā tās uzlauzt, ir arī sapņos.
Mani paņēmieni pārbaudīt, vai neesmu sapnī, šonakt nenostrādāja. 10x reality check, jo nevar būt ka tāds sviests. Nekas neliecina, ka sapnis, visi paņēmieni izmēģināti. Es lūdzu, lai tas sviests tomēr kaut kā sakārtojas, kaut neredzu kā tas varētu notikt. Sakārtojās, jo "no rīta" beidzot pamodos.

Kā man šonakt sapnī klājās.
Es palīdzēju digitāli ar kompjiem. Lasījos prom, un viss tur ir murgā, neko nevar saprast, viss ir pazaudēts.
Atradu random vietā labākās spāņu kurpes. Vienkārši nospēru, jo mētājās, bet tās bija manas irl, paši labākie apavi, ko var nopirkt – vilnas zeķes ar zoli.
Noraizējies, ka kārtējo reizi pakāsts spieķis. Atradās salocīts somā (ir salokāms, atbilst realitātei). Nav par ko iedzert, šņabi vai sidru. Maciņā atradās vairākas banknotes, 5, 10 un 20-nieki. Gāju gar tirgu, piedāvāja gaļu. Nē, es nē. Kabači, olās cepti, bet hipsteru tirgū noteikti pa dārgo. Eju tālāk. Ēst gribās, kā dzīvē.
Pamodos 14-os. Labi izgulējies 6 stundas. Lūdzu Dievu, kā katru rītu un vakaru

/Gus Gus/

Sapņi ir murgi, kad dzer. Es tā gribēju būt max skaidrā. Nu būs – piķis ir nodzerts.

Tikai vienu detaļu no pilna murgu seta.
Attapos Maskavā, pilnīgi pa īstam, drusku pat bail atklāt no kurienes esmu (ir irl stāsti, ka mēdz ļoti neklāties), un kaut kādā rajona trolejbusu pieturā.
Vienkārši iedomājieties, ka cilvēks tā ir tur pa īstam. Nezina, ne kā kur nokļūt, un diezin vai sanāks busam vai vilcienam. Maciņā ir sabāzti 4 saņurcīti piecīši.

Tik ledaini, un vēl ilgi pēc nākšanas nomodā, bet tāds atvieglojums izrādīties mājās.

Ne viss manos sapņos ir garlaicīgi.
Es daudz dzeru šķidrumu, man garšo ūdens, it sevišķi uz ^nakti^, un vēl miega tējas. Tā nu man ir parādījusies jauna tradīcija – pārtraukt miegu un doties uz tualeti. Vai arī jaunība nenāk viena, kā sak'.
Anyway, šonakt mani sapnī konsultēja, ka es varot nečurāt vienā reizē, bet sadalīt to vairākos maksājumos. Es momentā biju alert, nomodā, saprotot, ka pat sapnim tas ir perebōrs, suņa uz steroīdiem murgi.

Šīs nakts īsajā, caurajā miegā, nervu sistēma jau bija pietiekami atguvusies, lai vairs nerādītu dēmonisku murgu. Tomēr, sapnis bija neparasts ar to, ka fiziski imitēju darbības, kas notiek sapnī. Tas bija nedaudz traucējoši, jo jākustina ķermenis, kas nepalīdz, ja jāguļ vienā statiskā pozā, lai nesāpētu. Smieklīgākais, sekunžu pusnomodā piefiksētais laikam, ka ar pirkstu skrollēju un swaipoju "telefonu". Nu fak

Jumts pa šādām dienām, kā iepriekšējās, pamatīgi nobrūk. Šonakt bija neiedomājami pretīgs sapnis. Laikam miruši, bet nepazīstami cilvēki manā istabā, un daudz. Ņirdz par mani, ļoti ļauni apcēla, tuvu tam kā bija 2011. delīrijā, arī ņirgšana, ka visu pareizi daru, kad vēru lodžijas durvis, iziet pīpēt, ar zemtekstu par aicinājumu uz pašeni. Tikai par laimi šoreiz sapnī, ne nomodā. Un vislaik nomainās, citi pazūd, citi nāk vietā. Zināju, ka nedrīkst pieskarties, bet grūdu prom, un brīnums – viņi ir fiziski sataustāmi, un nevar aizgrūst. Es taustu sevi, cenšoties pārliecināties, ka tas ir sapnis. Bet nē, viss tajā sapnī bija ar tausti arī sajūtams. Tad no spēka mēģinu pamosties, jo tas vnk nav dzīvē iespējams. Bet katrreiz, kad šķiet, ka esmu pamodies, viņi ir tiešām istabā, tikai jau citi. Un tā neskaitāmas reizes. Pamostos, jau aizvelkos līdz galdam tīt tabaku, bet tas ir bijis vnk sapņa resets.

Mugura par sprīdi mazāk sāp. Var jau piecelties bez iekliegšanās. Ribas, cerams, tātad nav lauztas. Nu nez, ieklepojos, un jārēķinās, ka būs pietiekami nepatīkami, joprojām. Jāsagatavojas klepojot, ka labi iebelzīs. Klepot tikai galējas nepieciešamības gadījumā

Šonakt Linčs vienkārši paņemtu radošu pārtraukumu, jo viņš nepīpē (?). Tas gan bija cits žanrs. "Cieņā pret upuriem visi vārdi stāstā ir mainīti".
Milzīga cilvēku grupa tika daļēji ievilināta, daļēji piespiesta zinātniskam eksperimentam, kuram būtu jārestaurē tūkstošgades senas civilizācijas, ar DNS klonēšanu, tās uz laiku atdzīvinot. Eksperimenta norises vietai bija atvēlēts pilsētas mežs, kurā atradās arī industriālas ēkas. Dalībniekiem vienlaikus bija jāuzņem līdz šim nepazīstama substance, par kuru visi tika brīdināti, ka tās darbības un eksperimenta laikā, nekam nevajag noticēt kā īstam, tā būs cita realitāte. Starp rindām pasakot, ka būs ļoti traki [bail].

Sākums bija vēlā vakarā. Cilvēks, ar ko biju "mežaparkā", apēda pēc izskata normālus, bet zināms, ka ļoti bojātus tomātus. Es nebiju dalībnieku grupā, bet tā kā cilvēks tuvs, arī nolēmu "vienkārši ļoti saindēties ar pārtiku", doties līdzi, virtuālajā nezināmajā.
Starts silts, ar empātiju un siltu vārdu atklāsmēm, pirms pazūdam tārpejā.

[Izlaists viss saturs, kas pēc turienes pulksteņa ilga ļoti garu nakti, vai vairākas dienas. Pārstāstīt atsevišķas tā detaļas būtu iznīcināt to visu līdz pļāpām. Milzīgs massīvs detalizēta, radoša, mentāla un fiziska terora, kas būtu jāpieraksta vēl neatverot šajā realitātē acis. Es kliedzu ļoti ilgi, bērns mani pie pleca modināja.]

Eksperiments beidzās ar upuriem. Nomocīts, bija bojā gājis arī cilvēks, ar ko biju kopā.
Pēc eksperimenta, pie dalībniekiem bija ieradusies ministre, kura bija sniegusi nepārprotamu atbalstu un devusi zaļo gaismu projektam. Kā bieži sapņos, es spēju ļoti ātri paskriet. Es viņu mežonīgi vajāju, mentāli pazemoju un nežēlīgi fiziski izrēķinājos. Starp dalībniekiem man bija atbalsts, bet atstājis ministri tādu pusdzīvu, devos prom, saprazdams, ka esmu jau policijas meklētākais pilsētā. Un tabaka cik nu ir, ir. Neko nenozīmēja atgriezties mājās, kur mani, protams, jau gaidīja.

Beidzās ar to, ka aresta vietā, kā "revolucionāram", lika darboties sīkās operācijās pret šeit izķeramajiem hibrīdkara krieviem. Iebildu, ka man ir tik liels akcents, ka nekur nevaru iefiltrēties, taču piedāvājums bija ļoti pa prātam.

Fin.

Zilas debesis, un mākoņi tālumā izplūduši mitrā gaisa miglā. Augusts.
Ko sēsi, to pļausi, kādu filmu pirms miega skatīsies, tāda būs sapņos, un tādā garā..

No sapņa negribējās mosties, bet paskatos pulkstenī – jau četri pēcpusdienā – jāceļās, lai pret rītu nav atkal bezcerīgā valstīšanās bezmiegā.
Pamodos. O, nē, ir tik 12. Var noraut vēl stundiņu, paturpināt filmu vēl.

Ne pārāk pārstāstāmi, bet atšķirīgais, ka nebija nekādas čerņas, tikai jaukais. Gribēju telefonā nofočēt neredzētus, skaistus, koku augstuma, slaidus krūmus, ar pasakainiem, dzelteniem ziediem, uz zilu debesu fona. Sabiedrība bija no akadēmijas laikiem. Pielipa man viena pajauna meitene, tā, ka silti ieķērusies man elkonī. Ļoti īsā laikā, pēc kopējas ballītes. Man arī sirds sāka strauji atlaidināties, varēju atbildēt ar to pašu.
Viņa bija sapņotāja, bija interesantas domas, skatījums. Teica, un šo pamēģini vienkārši uzrakstīt – redzēsi kā tad jutīsies. Gluži kā es reiz nomodā biju citā cibā sen rakstījis.
Nodomāju, ha, jāieraksta cibā, bet tad viņa zinās Zivi. Vai es gribu viņai to rādīt? Varbūt jā, varbūt nē. Atklāt, lai nav ilūziju, vai arī nesabojāt visu burvību, un turēt slepenībā, pierakstīt vienkārši Notes appā.

Pilnīgi negaidīti bija iespēja un nokļuvu Ņujorkā, uz pāris dienām. Biju sajūsmā par ko tik neticamu, un gribēju draugiem Latvijā palielīties, nosūtīt ziņu, bet telefons izlādējies, un nevienam nav usb-C vada. Usb-A gan pat rozetēs stāvēja – ņem un lādē.
Ņujorka gan nedaudz atgādināja Rīgu, bet es nekur tālu no grupas nedevos, jo ko tad, ja es apmaldos, – man pat piezvanīt nav iespēju.

Detaļu sapnī padaudz, bet laikam vienīgā, ko vērts uzsvērt:
Pa ielu pastraujā solī, cieši blakus, gāja trīs "mobiji" (biju pirms tam iedomājies "wow, uz šī kontinenta taču dzīvo arī Moby"). Vienādi ģērbušies, ar rokā taisni sev priekšā paceltām pistolēm.
Lūk, tas bija interesants plot twist.