11.. Mar, 2023 | 00:07

Tāds nogurums pārvelkoties mājās, bet rezidē neizkrāmēts rīta štrunts prātā.

Nesaprotu, kāpēc sapnis bija tik lietišķs, ar pieslēgtu pašrefleksiju, vispār bez kāda sireālā wārpa. Jo savādāku sapņu kā o-krēzī-šit-mf, taču it kā nav.
Es nopirku ieroci. Godīgi veikalā, un kaut ko vēl skaidrojos par savu saistību ar Aleksandra Augstumu filiāli, lidz man uz godavārda tomēr pārdeva. Nebija ne idejas, ne motīva, kāpēc es to iegādājos. Nodomāju par Come As You Are. No, I don't have a gun, no, I don't have a gun. Bet sanāk ka vienā brīdī viņam tas tomēr parādījās. Papīra maisiņā gan, kā filmās nelegālie. Parabellum. Klasiskas formas pistole. Naksnīgā vilcienā, būdams vagonā vienīgais, izvilku nopētīt, kas kur ir drošinātājs, kā pārlādēt, un stuff. Kaut ko ņēmos vilkt ar spēku, līdz bija skaļš troksnis. Tas nebija šāviens, bet atjēdzos ka vagonu taču filmē. Jau vēlāk, cilvēks X no irl "o, man tieši vajag!", jo es patiešām nesapratu sev nepieciešamību pēc ieroča. Nu, varētu nomaļā vietā, pa saliktiem priekšmetiem pašaudīties, bet tur ieslēdzās reizrēķins, ka ammo nav lēts. Cilvēkam es to neatdevu, jo uzskatīju, ka tiešām ir jāapjēdz tā dzelža nopietnība, un šobrīd es izskatos ar skaidrāko saprātu (sapnī).

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories