zivs

Sapņi man ir drausmīgi. Esmu pateicīgs būt nomodā.
Atsevišķas detaļas.
Es bieži esmu pilnīgi kails, maucot pa pilsētu. Protams, kautrējos, jo nahui tāds stafs. Cenšos slēpt pimpi.
Next, ir jāpārvar ļoti šauras vietas, kur parasti iesprūst, bet beigās tomēr tiek otrā pusē.
Šonakt bridu cauri ļoti seklai takai, kura pārpildījusies ar duļķainu ūdeni. Cerēju iziet. Nope. Līdz vēderam.
Ziedoņdārzs 3am, un es gāju, ķipa nav bail. Sapnī es fokusēju visu redzi, bet redzamība bija, kad aizver acis, un pieturi plakstu priekšā acīm.
Man bija nauda maciņā. Gunta pajautāja "piķis tev ir?" Paskatījos. Oh, wow 2 piecdesmitnieki. Tātad varēšu iedzert.
Man bija kabatā atslēgas no baronielas komunalkas. Es pat nezinu kā tur nokļūt, tikai zinu, ka man ir atslēgas, bet vienalga jālavās pa ielām, jārāpjās pāri sētām. Levitēju pāri ielām, braucu arī ar mašīnu.
Komunalkā visi trauki taukaini izlietnē. man tur nav istabas, ko īrēju, viss ir haoss, izārdīts haoss.
Gunta ir tik bieži sapņos. Mēs bieži esam tuvu mīlēties. Laikam patika dzīvē mīlēties.
Rīga sapņos ir pilnīgs posts.

Man sapņos noteikti nav garlaicīgi. Pilnīga destrukcija. Bieži es uzelpoju pamostoties.

to aukstumu nevar iedomāties un pilsētas labirintus, tā ir mazā elle. esmu redzējis 10000x lielākas elles. šie ir tikai sīkumi

izrunāšanos, tikko iesāktā dzērumā neviens nav atcēlis. es nezinu, un nu jau redzu, lol nav vērts.
Stāsts bij iecerēts par sapni. Es redzēju I. Sapņos irl personas izskatās pilnīgi savādāk, nekā publicētās vai irl piedzīvotie cilvēki.
arī I neizskatījās pēc viņas vizuāli, bet es zināju sapnī, tā ir viņa. īsa scēna. viņa kaut ko palūdza (paskatīties caur plecu, vai viss displejā pareizi), un es noliecos skatīties, viņai pār plecu. es sajutu slapjumu mutes apvidū, varbūt pret vaigu. viņa ar nodomu tieši slapji mani pastarpināti noskūpstīja. pirmo es palaidu garām, – tas nav drons ar nodomu. Sagadīšanās. Kā beidzās, neatceros, bet bija arī otrs drons, lai es saprastu, un beigtu bēgt no saprotamā.

pārsteidzošs ir sapnī parādīšanās fakts. reāli, dzīvie cilvēki uzrodas nenormāli reti. vienīgi Gunta ir bijusi daudz sapņos – iemesls – bija ļoti laba, gadiem ilga tuvība. nevienu, ko pazīstu, sapņos neredzu, vai ļoti reti.

hmm, sapnī man ļoti patika.
realitātē, ir ļoti jāstrādā ar visu. es nedaru neko.
nepastāstīts ir. tā mēs atklājam pa daļām. esmu tik nomāktā punktā. es nevācu pat 2 mēnešu sena plosta istabu. man ir jau pilnīgi vienalga. man ir militarizēts mindset šo visu izturēt, bet es cīnos pašā elles apakšā ar apstādinātājčūskām, un skatos cauri ugunij. Massive Attack tieši par to dzied.

/Massive Attack - Pray For Rain/

Šodien (tā sanāk, ka manas 8 miega stundas ir pa dienu) pirmo reizi redzēju tevi sapnī.
Izrādās, tava māja ir blakus, un par laimi ir savs piebraucamais ceļš. Nav jākautrējas, nejauši saskrienoties.
Bija ziema. Es gāju kaut kur riņķī, sāniski pa slīpu nogāzi, kas vasarā laikam ir ejama, bet ziemā izaicinājums nepaslīdēt un nenovelties pāri eglēm, kas saaugušas lielas, upes krastā, un galotnes beidzas pie slidenās takas. Sapnī biju nedaudz depresīvs, un nodomāju, ka man nav no svara par katru cenu palikt dzīvam, diezgan kā nomodā.
Atgriezos pie mājas, man nebija diezko daudz darīt. Jau sapratis, ka mūsu mājas ir blakus, centos nepētīt, bet pamanīju, ka tev gan ir darāmais, – kaut kur dosies. Pagalmā iedarbināts jocīgs, moderns, balts bulku vāģis, – tāds, kam priekša un aizmugure ir kā savienotas divu dažādu mašīnu puses. Mašīna jau bija uzsilusi, logi atkusuši, mitri. Tu novilki ziemas jaku, pakarināji aiz arkas, un iekāpi braukt. Uzmetu jau tiešāk skenējošu skatienu, pārliecināties, ka tā tiešām esi tu. Laikam esi, vismaz matu krāsa un daļa redzamā vaiga tā pati. Man nav izbūvēts 3D atpazīšanas modelis, es joprojām nezinu, vai tev ir maza, apaļa pleca soma.

Savāda sapņa epizode.
Biju nolaupījis tramvaju. Ne tā, ka atņēmis, bet nezinu kā tas bija kļuvis pieejams. Vecais tramvajs, ar pakāpieniem. Tad nu arī dzinu, bet godprātīgi, – ar domu stāties pieturās. Vienīgi aizmirsu savlaicīgi bremzēt, un par pieturām vispār, jo tik cool traukties pilnā tramvaja ātrumā. Un kad nonāca līdz bremzēm, kā jau nolietotam dzelzim, bremzes ar visu spēku spiestas, knapi mazināja ātrumu, paredzētas mierīgai braukšanai. Aiznesos garām pieturai. Vecāki onkuļi un tantes salonā sāka satraukties. Kad beidzot tramvajs apstājās, nezināju kā padot atpakaļgaitu. Izkāpu ārā un to vienkārši aizstūmu atpakaļ līdz pieturai. Ielēcu atpakaļ tramvajā, bet, izrādās, otrajā vagonā. Taču, ar kaut kādu automātisku vadību durvis aizvērās, un tas sāka braukt. Mani pārņēma panika, kā lai tagad to vadu. Risinājums izrādījās vadība caur app mobilajā telefonā, kad laimīgi izdevās tramvaju apstādināt un pārkāpt vadības vagonā. Tālāk sapnis neko nestāstīja, un pārslēdzās uz citu epizodi.

Brīvības ielas otrajā joslā, iepretim Amoralle, izfrēzēts asfalts, pazemes komunikāciju remontdarbiem. Izraktā dziļā bedre pilnībā aizpildījusies ar netīru ūdeni. Laiks nemīlīgs, kā šobrīd. Tikpat nemīlīga un netīra paskata cilvēks iekritis līdz malām ar netīro ūdeni pilnajā bedrē. Tāda bomzīga noskaņa, it kā tas pat ir normāli, visa kontekstā.
Tomēr skatos, – cilvēks nevis cenšas izkļūt ārā, bet lēnām iegremdējas, līdz arī galvu pārklāj ūdens. Manu sajūtu gamma bija no "es jau ar savu beigto muguru tāpat viņu nespēšu izcelt ārā", caur vienaldzību pārejot uz "ja cilvēks izlēmis šķirties no dzīves, stulbi viņu traucēt". Kamēr stāvēju un domāju, kādi jau drīz bija izcēluši viņu ārā, iekārtu ar kājām gaisā, kā pacēlājā, netīrajam ūdenim notekot no viņa un viņam izklepojot ūdeni. Viņam izskatījās vienalga. Saukt 113, kad viss jau bija izdarīts, tur lūk, es izdomāju ieguldīt savu artavu.
Vareni sapnis par mani pastāstīja.

Actually, pats gan esmu līdzsvarotā un mierīgā noskaņojumā

Gluži kā nomoda pasaulē, kurā tiek attīstīta aizsardzība, teiksim atslēgas, un drīz parādās jauni paņēmieni kā tās uzlauzt, ir arī sapņos.
Mani paņēmieni pārbaudīt, vai neesmu sapnī, šonakt nenostrādāja. 10x reality check, jo nevar būt ka tāds sviests. Nekas neliecina, ka sapnis, visi paņēmieni izmēģināti. Es lūdzu, lai tas sviests tomēr kaut kā sakārtojas, kaut neredzu kā tas varētu notikt. Sakārtojās, jo "no rīta" beidzot pamodos.

Kā man šonakt sapnī klājās.
Es palīdzēju digitāli ar kompjiem. Lasījos prom, un viss tur ir murgā, neko nevar saprast, viss ir pazaudēts.
Atradu random vietā labākās spāņu kurpes. Vienkārši nospēru, jo mētājās, bet tās bija manas irl, paši labākie apavi, ko var nopirkt – vilnas zeķes ar zoli.
Noraizējies, ka kārtējo reizi pakāsts spieķis. Atradās salocīts somā (ir salokāms, atbilst realitātei). Nav par ko iedzert, šņabi vai sidru. Maciņā atradās vairākas banknotes, 5, 10 un 20-nieki. Gāju gar tirgu, piedāvāja gaļu. Nē, es nē. Kabači, olās cepti, bet hipsteru tirgū noteikti pa dārgo. Eju tālāk. Ēst gribās, kā dzīvē.
Pamodos 14-os. Labi izgulējies 6 stundas. Lūdzu Dievu, kā katru rītu un vakaru

/Gus Gus/

Sapņi ir murgi, kad dzer. Es tā gribēju būt max skaidrā. Nu būs – piķis ir nodzerts.

Tikai vienu detaļu no pilna murgu seta.
Attapos Maskavā, pilnīgi pa īstam, drusku pat bail atklāt no kurienes esmu (ir irl stāsti, ka mēdz ļoti neklāties), un kaut kādā rajona trolejbusu pieturā.
Vienkārši iedomājieties, ka cilvēks tā ir tur pa īstam. Nezina, ne kā kur nokļūt, un diezin vai sanāks busam vai vilcienam. Maciņā ir sabāzti 4 saņurcīti piecīši.

Tik ledaini, un vēl ilgi pēc nākšanas nomodā, bet tāds atvieglojums izrādīties mājās.

Ne viss manos sapņos ir garlaicīgi.
Es daudz dzeru šķidrumu, man garšo ūdens, it sevišķi uz ^nakti^, un vēl miega tējas. Tā nu man ir parādījusies jauna tradīcija – pārtraukt miegu un doties uz tualeti. Vai arī jaunība nenāk viena, kā sak'.
Anyway, šonakt mani sapnī konsultēja, ka es varot nečurāt vienā reizē, bet sadalīt to vairākos maksājumos. Es momentā biju alert, nomodā, saprotot, ka pat sapnim tas ir perebōrs, suņa uz steroīdiem murgi.

Šīs nakts īsajā, caurajā miegā, nervu sistēma jau bija pietiekami atguvusies, lai vairs nerādītu dēmonisku murgu. Tomēr, sapnis bija neparasts ar to, ka fiziski imitēju darbības, kas notiek sapnī. Tas bija nedaudz traucējoši, jo jākustina ķermenis, kas nepalīdz, ja jāguļ vienā statiskā pozā, lai nesāpētu. Smieklīgākais, sekunžu pusnomodā piefiksētais laikam, ka ar pirkstu skrollēju un swaipoju "telefonu". Nu fak