22.. Maijs, 2025 | 16:31

Šodien (tā sanāk, ka manas 8 miega stundas ir pa dienu) pirmo reizi redzēju tevi sapnī.
Izrādās, tava māja ir blakus, un par laimi ir savs piebraucamais ceļš. Nav jākautrējas, nejauši saskrienoties.
Bija ziema. Es gāju kaut kur riņķī, sāniski pa slīpu nogāzi, kas vasarā laikam ir ejama, bet ziemā izaicinājums nepaslīdēt un nenovelties pāri eglēm, kas saaugušas lielas, upes krastā, un galotnes beidzas pie slidenās takas. Sapnī biju nedaudz depresīvs, un nodomāju, ka man nav no svara par katru cenu palikt dzīvam, diezgan kā nomodā.
Atgriezos pie mājas, man nebija diezko daudz darīt. Jau sapratis, ka mūsu mājas ir blakus, centos nepētīt, bet pamanīju, ka tev gan ir darāmais, – kaut kur dosies. Pagalmā iedarbināts jocīgs, moderns, balts bulku vāģis, – tāds, kam priekša un aizmugure ir kā savienotas divu dažādu mašīnu puses. Mašīna jau bija uzsilusi, logi atkusuši, mitri. Tu novilki ziemas jaku, pakarināji aiz arkas, un iekāpi braukt. Uzmetu jau tiešāk skenējošu skatienu, pārliecināties, ka tā tiešām esi tu. Laikam esi, vismaz matu krāsa un daļa redzamā vaiga tā pati. Man nav izbūvēts 3D atpazīšanas modelis, es joprojām nezinu, vai tev ir maza, apaļa pleca soma.

│Ҩ│ | knābt | Add to Memories


Comments {0}