zivs

Ar Ungāriju ir sarežģīti. Es gan gribētu teikt, ka jāpagaida nākamās vēlēšanas, jo diezvai to līķi, Orbānu tauta izvēlēsies vēlreiz, bet divi gadi ir katastrofāli daudz priekš šī brīža situācijas.
Sarežģīti ir tas, ka varētu viņus izkikot no ES un NATO, lai viņi vācās pie Krievijas un visiem citiem ēzeļčuru dzērājiem, bet tad Eiropas vidū ir čurgalvu anklāvs. Notikumi ir "interesanti".

Šonakt bija hyperreāls, drausmīgs sapnis, kurā nebija ne mazākās jausmas, ka tas ir sapnis. Hyper, taustāma realitāte.
Rīgā bija nokļuvuši Krievijas iebrucēji. X stunda, my ass. Es pie sevis domāju "wtf! kur ir NATO?! kas notiek?", bet realitāte jau bija apstaigājusi visu kāpņutelpu, iedzīvotājus terorizējot (bez vardarbības), un liekot pamest savas mājas, protams, savācot visu vērtīgo. Izlūdzos atstāt maciņu, jo tur ir dokumenti un kartes, kas viņiem nekā nevar noderēt. Cash izliku uz galda, lai ņem. Savādi, ka telefons viņiem neinteresēja.
Vēlāk zvanīju policijai (mudaks), 112, "kas te notiek? jūs vispār zināt?". Mani klausījās, un vēlāk nolika klausuli, un tikai tad sāka pielekt, ka tas ir mans fantāziju auglis, un kaut kur prātā, ka varbūt vnk miega sapnis. Nekāda iebrukuma nav bijis.
Atkal reize, kad (šoreiz nepateicos, tik pretīgi bija, ka neattapos lūgt, pateikties) nākot pie nomoda, jāpateicās.
Ilustratīva ir pārsvarā katra nakts. Reti, kad sapņi nav hell, bet sapņos ir cita uztvere, morāle, un nav tik briesmīgi, citādi, ja tas reāli notiktu dzīvē.

Vakaru un vēlu vakaru pavadīju ar Punktu. Staigājām, runājām. Daudz laika pavadījām kopā, lielu daļu no sapņa. Kāpēc? Nezinu, jo neesmu redzējis viņu pat bildē.
Izdomājām, ka jāiet kaut ko apēst. Es piedāvāju, ka zinu baronielā labu kebabnīcu (dzīvē, tā piemērota vairāk līdzņemšanai). Kebabnīca izrādījās paplašinājusies, un kļuvusi par lidiņa piedāvājumu. Un viņiem nav kebaba? Ain't no.. Punktam derēja, bet es gribēju kebabu, un teicu, ka es tūlīt būšu, aiziešu līdz true kebabnīcai. Laikam ilgi biju prom. Barona Dzirnavu ielas stūris jau satumsis, biezā miglā, un Punkta ēstuvē nav. Grābstījos pa kabatām, starp trīs telefoniem, meklējot to, kurā biju pierakstījis viņa tel.nr., sak' kur tu pazudi. Sapnis beidzās.

Vēl, epizodiski, uz blaumaņielas bija Goldie. Sapnī zināju, ka jau laiku esam pazīstami dzīvē. Nodomāju "tu re kā, mēs tātad esam "nesāpīgi" satikušies".

Lietus tomēr atnāca, tikai es to saldi nogulēju. Ap 9-iem uz brīdi piemodies, nodomāju, ka šodiena gan sanāks agra, bet jāpasnauž vēl, haha.

Highlights no garas garas filmas:
Apbrīnoju, ka mati man izauguši līdz viduklim. Kaut kas jāpamaina, jāgriež nost, vien paturēt nogriezto, vai sadedzināt, nevarēju izlemt. Neredzēju, ka tā arī būtu nogriezis.

Gaišas nakts debesīs mākoņi veidoja kaut ko līdzīgu blīvam, stāvošam dūmu stabam, nedaudz atgādināja atomsēni. Ieskatoties, tas bija koks, nē ļoti blīvs krūms. Wonderful – debesīs krūms. Man bija tik tizls telefons, ka nekādi neizdevās nobildēt.

Labrīt. Kafija.

Sapnis atšķīrās no iepriekšējiem. Nomainījusies bija vide, uz jau parasta mājas bardaka, nedepresīvu komunalku. Vide, pilsētas karte ik pa laikam sapņos nomainās.
Pārstāstam nederīgs, vesels loriņu kopums.

Highlight, ka sapņos esmu biežāk pasācis satikt mirušos. Nē, tas nenozīmē drīzu galu :D Nekādas gan idejas, ko tas nozīmē.
Komunalkā, manā istabā bija daudz dzīvnieku, pat lauva un pūdelis. Dzīvi bija abi "mani" kaķi. Kad ienācu istabā, no matrača pacēla galvu sudrabotais kažoks, uz mana krēsla snauda Kate.

"Cepti kartupeļi, Grūtupa k-gs", pārliecinoši teicu, sazvanījis.
"Ā, jā" – uzreiz atpazinis zvanītāju.

Tā šodien modos.

Vēl, sapnī terorizēju un vajāju, līdz gatavībai arī konfrontēties ar besīgi ticīgo komunalkas kaimiņienes tēvu, kurš ar pāli dzina zemē savu meitu, nemitīgi viņu vārdiski pazemojot, kliedzot uz viņu, pilnīgi ne par ko. Kad uzzināju, ka viņš, tāds būdams, ir kaislīgs reliģiķis, kaut kam teicu "nu, tad skaidrs, kādas čūskas dzīvo viņa bēniņos", nodomādams par dzirdētajiem baznīcas grēkiem, pārmetis sev pār plecu, nez no kurienes uzradušos, un nezin kam vajadzīgo lāpstu.

Diena sākusies gaiša. Labrīt.
Laiks kafijai un cibai.

Sapnī biju līdzīgā vietā, kur neviens neiet. Tur ir haoss, nolaista līdz kliņķim komunalka, ar daudzām telpām, un neviens nerūpējas par to, lai kaut vai var ieslēgt gaismu koridorī, virtuvē. Šķendējos, jo sapratu, ka grūti te būs ieviet kaut cik kārtību, jo visiem viss vienalga.
Tādā vidē gan esmu gandrīz katrā sapnī. Pekle, nu.

Biju aizrāvies ar jauno darba uzdevumu. Jau plānoju, rosījās idejas, kā to labi paveikt. Piezvanīja rip Indulgence. Viņam esot bildes, ko varot man iedot. Nobrīnījos, kāpēc tāda labvēlība. Nebiju gan iecerējis izmantot bildes, bet tīru grafiku. Taču nenoraidīju tās vismaz apskatīt, jo ja nu stilistiski kas iederās.

Vēlāk Arti satiku, parunājām īsi. Un tad sākās simbolismi. Sapnis intensīvi vilka uz saskaršanos. Tajā ellītē nojautu, gan par savu esamību sapnī, gan, ka nekādā gadījumā nedrīkst būt saskāriens ar mirušajiem. Spēki bija ļoti stipri, rokas visā spēkā knapi noturēt attālumā, un "bēgt, bēgt, bēgt". Šķiet, ka nepieskāros, bet tā droši neatceros. Sākās nākamā epizode.

Tāds nogurums pārvelkoties mājās, bet rezidē neizkrāmēts rīta štrunts prātā.

Nesaprotu, kāpēc sapnis bija tik lietišķs, ar pieslēgtu pašrefleksiju, vispār bez kāda sireālā wārpa. Jo savādāku sapņu kā o-krēzī-šit-mf, taču it kā nav.
Es nopirku ieroci. Godīgi veikalā, un kaut ko vēl skaidrojos par savu saistību ar Aleksandra Augstumu filiāli, lidz man uz godavārda tomēr pārdeva. Nebija ne idejas, ne motīva, kāpēc es to iegādājos. Nodomāju par Come As You Are. No, I don't have a gun, no, I don't have a gun. Bet sanāk ka vienā brīdī viņam tas tomēr parādījās. Papīra maisiņā gan, kā filmās nelegālie. Parabellum. Klasiskas formas pistole. Naksnīgā vilcienā, būdams vagonā vienīgais, izvilku nopētīt, kas kur ir drošinātājs, kā pārlādēt, un stuff. Kaut ko ņēmos vilkt ar spēku, līdz bija skaļš troksnis. Tas nebija šāviens, bet atjēdzos ka vagonu taču filmē. Jau vēlāk, cilvēks X no irl "o, man tieši vajag!", jo es patiešām nesapratu sev nepieciešamību pēc ieroča. Nu, varētu nomaļā vietā, pa saliktiem priekšmetiem pašaudīties, bet tur ieslēdzās reizrēķins, ka ammo nav lēts. Cilvēkam es to neatdevu, jo uzskatīju, ka tiešām ir jāapjēdz tā dzelža nopietnība, un šobrīd es izskatos ar skaidrāko saprātu (sapnī).

/neinteresanta sapņa pieraksts. cibas taga kolekcijai/

Sen nebija bijušas līķu slēpšanas. Šoreiz arī ne. Es tikai zināju, ka netīšām esmu nogalinājis divus cilvēkus. Bija vēl kāds džeks, ar ko biju ieradies kopā. Rādīju viņam, uz divām, sapresētajām metāla paplātēm, atstutētām pret sienu. No tā bija jābūt visam skaidram. Piedāvāju sākumā doties uz Lietuvu (sākumā gan izkļūt no aplenktajiem kvartāliem), tad caur Baltkrieviju, uz Krieviju. Prātoju, ka Krievijā tāds bardaks, ka tā kā "latvijas meksika", kur pazust.
Un tad kaut kur pamanījām to riebīgo, sažuvušo tipu, no Westworld, melnajā platmalē. No viņa tak neizmuks. Panika bija nevāja, tomēr pēc laika nāca atvieglojoša atskārsme, ka esmu tikai sapņa kopijā.

Patīkama noskaņa skaistā pēcpusdienas Rīgā. Pilsēta izskatās savādāk, arī ielas izgaismotas kā ārzemēs, un gribās izstaigāties, un priecāties par, it kā, jau zināmajiem kvartāliem. Brīvības iela, un nonāku čierī, kas vairāk atgādina pilsētu ar lauku teritoriju. Vai bija jānokļūst kur konkrētāk, vai vienkārši scenārija untumi, un piedāvāju kādam vīram, ka pie stūres piesēdīšu es, un viņa žigulīti izstūrēšu pa lauku ceļu līdz lielākam. Grausts diezgan normāls, bet tomēr eksotiska tāda kaste, bez stūres pastiprinātāja. Riepas gan laikam pilnīgi gludas, jo pa slapju zāli lēzenā augšupceļā, spolē un slīd atpakaļ. Bremzes, kas bija knapi atrodamas vien pašā pedāļa galā, atpakaļslīdot nepalīdz vispār. Roķene tādām mašīnām ir kloķis, noteikti, ar brīvi iekārtu trosi. Turpinot atpakaļgaitā slīdēt virsū pāris, gar malu apbraucošiem transportlīdzekļiem, attopos dot virsū, un nogādāt aparātu drošākā vietā.

Nākamā epizode, kur pēc žigulīša nokļuvis uz grants ceļa, sastopu divus deviantus pusaudžpuikas, kas mani apstāj kā tie kokniji naisti, Come Near Me MA video. Izsmej kā rīdzenieku, biedē, traucē iet, jautā, cik es pelnot. Paši tādi nosļukuši, var redzēt, ka trūcīgi. Kaut ko atbildu, lai nekaitinātu, un kas varētu likties mazpilsētā parasti ienākumi (tuvu manai 2017. realitātei). Arī atšūties nekādi, nezinu kur šie ceļi ved. Sāk tumst. Apkārt visādi tipiņi. Nolaistas ēkas, žogi, un šķērsielas, kas ved riņķī vien pa ciematu. Nevar saprast, kur kāda civilizācija, kur kaut vai apgaismojums, un transports ārā no šejienes. Puikas kādu laiku jau atšuvušies, un tad sajūtu kādu cieši aiz muguras. Fāk, čigāniete, un skatās tieši virsū. Vēl pāris viņai blakus, kas tā kā drusku uzjautrinās par notiekošo.
Tomēr kaut kā izkļūstu Čiekurkalna nomalē, kur atkal ir pēcpusdiena.
VEF k-pils apkārtne un tramvajs!

Vēl daudz interesantu metaforu, kas priekš publicēšanas būtu perebors. Izskatās, ka miegā prāts procesē efektīvāk kā nomodā.

Šodien negaidīti iegūta brīva diena, kura nav jāizmanto pienākumos, nogurdinošā darba imitācijas un prokrastinēšanas hibrīdā, vai ļodzīga žiguļa stūrēšanā. Varu to veltīt kam vien vēlos, arī spēlēm, bez sirdsapziņas pārmetumiem.