zivs

"Cepti kartupeļi, Grūtupa k-gs", pārliecinoši teicu, sazvanījis.
"Ā, jā" – uzreiz atpazinis zvanītāju.

Tā šodien modos.

Vēl, sapnī terorizēju un vajāju, līdz gatavībai arī konfrontēties ar besīgi ticīgo komunalkas kaimiņienes tēvu, kurš ar pāli dzina zemē savu meitu, nemitīgi viņu vārdiski pazemojot, kliedzot uz viņu, pilnīgi ne par ko. Kad uzzināju, ka viņš, tāds būdams, ir kaislīgs reliģiķis, kaut kam teicu "nu, tad skaidrs, kādas čūskas dzīvo viņa bēniņos", nodomādams par dzirdētajiem baznīcas grēkiem, pārmetis sev pār plecu, nez no kurienes uzradušos, un nezin kam vajadzīgo lāpstu.

Diena sākusies gaiša. Labrīt.
Laiks kafijai un cibai.

Sapnī biju līdzīgā vietā, kur neviens neiet. Tur ir haoss, nolaista līdz kliņķim komunalka, ar daudzām telpām, un neviens nerūpējas par to, lai kaut vai var ieslēgt gaismu koridorī, virtuvē. Šķendējos, jo sapratu, ka grūti te būs ieviet kaut cik kārtību, jo visiem viss vienalga.
Tādā vidē gan esmu gandrīz katrā sapnī. Pekle, nu.

Biju aizrāvies ar jauno darba uzdevumu. Jau plānoju, rosījās idejas, kā to labi paveikt. Piezvanīja rip Indulgence. Viņam esot bildes, ko varot man iedot. Nobrīnījos, kāpēc tāda labvēlība. Nebiju gan iecerējis izmantot bildes, bet tīru grafiku. Taču nenoraidīju tās vismaz apskatīt, jo ja nu stilistiski kas iederās.

Vēlāk Arti satiku, parunājām īsi. Un tad sākās simbolismi. Sapnis intensīvi vilka uz saskaršanos. Tajā ellītē nojautu, gan par savu esamību sapnī, gan, ka nekādā gadījumā nedrīkst būt saskāriens ar mirušajiem. Spēki bija ļoti stipri, rokas visā spēkā knapi noturēt attālumā, un "bēgt, bēgt, bēgt". Šķiet, ka nepieskāros, bet tā droši neatceros. Sākās nākamā epizode.

Tāds nogurums pārvelkoties mājās, bet rezidē neizkrāmēts rīta štrunts prātā.

Nesaprotu, kāpēc sapnis bija tik lietišķs, ar pieslēgtu pašrefleksiju, vispār bez kāda sireālā wārpa. Jo savādāku sapņu kā o-krēzī-šit-mf, taču it kā nav.
Es nopirku ieroci. Godīgi veikalā, un kaut ko vēl skaidrojos par savu saistību ar Aleksandra Augstumu filiāli, lidz man uz godavārda tomēr pārdeva. Nebija ne idejas, ne motīva, kāpēc es to iegādājos. Nodomāju par Come As You Are. No, I don't have a gun, no, I don't have a gun. Bet sanāk ka vienā brīdī viņam tas tomēr parādījās. Papīra maisiņā gan, kā filmās nelegālie. Parabellum. Klasiskas formas pistole. Naksnīgā vilcienā, būdams vagonā vienīgais, izvilku nopētīt, kas kur ir drošinātājs, kā pārlādēt, un stuff. Kaut ko ņēmos vilkt ar spēku, līdz bija skaļš troksnis. Tas nebija šāviens, bet atjēdzos ka vagonu taču filmē. Jau vēlāk, cilvēks X no irl "o, man tieši vajag!", jo es patiešām nesapratu sev nepieciešamību pēc ieroča. Nu, varētu nomaļā vietā, pa saliktiem priekšmetiem pašaudīties, bet tur ieslēdzās reizrēķins, ka ammo nav lēts. Cilvēkam es to neatdevu, jo uzskatīju, ka tiešām ir jāapjēdz tā dzelža nopietnība, un šobrīd es izskatos ar skaidrāko saprātu (sapnī).

/neinteresanta sapņa pieraksts. cibas taga kolekcijai/

Sen nebija bijušas līķu slēpšanas. Šoreiz arī ne. Es tikai zināju, ka netīšām esmu nogalinājis divus cilvēkus. Bija vēl kāds džeks, ar ko biju ieradies kopā. Rādīju viņam, uz divām, sapresētajām metāla paplātēm, atstutētām pret sienu. No tā bija jābūt visam skaidram. Piedāvāju sākumā doties uz Lietuvu (sākumā gan izkļūt no aplenktajiem kvartāliem), tad caur Baltkrieviju, uz Krieviju. Prātoju, ka Krievijā tāds bardaks, ka tā kā "latvijas meksika", kur pazust.
Un tad kaut kur pamanījām to riebīgo, sažuvušo tipu, no Westworld, melnajā platmalē. No viņa tak neizmuks. Panika bija nevāja, tomēr pēc laika nāca atvieglojoša atskārsme, ka esmu tikai sapņa kopijā.

Patīkama noskaņa skaistā pēcpusdienas Rīgā. Pilsēta izskatās savādāk, arī ielas izgaismotas kā ārzemēs, un gribās izstaigāties, un priecāties par, it kā, jau zināmajiem kvartāliem. Brīvības iela, un nonāku čierī, kas vairāk atgādina pilsētu ar lauku teritoriju. Vai bija jānokļūst kur konkrētāk, vai vienkārši scenārija untumi, un piedāvāju kādam vīram, ka pie stūres piesēdīšu es, un viņa žigulīti izstūrēšu pa lauku ceļu līdz lielākam. Grausts diezgan normāls, bet tomēr eksotiska tāda kaste, bez stūres pastiprinātāja. Riepas gan laikam pilnīgi gludas, jo pa slapju zāli lēzenā augšupceļā, spolē un slīd atpakaļ. Bremzes, kas bija knapi atrodamas vien pašā pedāļa galā, atpakaļslīdot nepalīdz vispār. Roķene tādām mašīnām ir kloķis, noteikti, ar brīvi iekārtu trosi. Turpinot atpakaļgaitā slīdēt virsū pāris, gar malu apbraucošiem transportlīdzekļiem, attopos dot virsū, un nogādāt aparātu drošākā vietā.

Nākamā epizode, kur pēc žigulīša nokļuvis uz grants ceļa, sastopu divus deviantus pusaudžpuikas, kas mani apstāj kā tie kokniji naisti, Come Near Me MA video. Izsmej kā rīdzenieku, biedē, traucē iet, jautā, cik es pelnot. Paši tādi nosļukuši, var redzēt, ka trūcīgi. Kaut ko atbildu, lai nekaitinātu, un kas varētu likties mazpilsētā parasti ienākumi (tuvu manai 2017. realitātei). Arī atšūties nekādi, nezinu kur šie ceļi ved. Sāk tumst. Apkārt visādi tipiņi. Nolaistas ēkas, žogi, un šķērsielas, kas ved riņķī vien pa ciematu. Nevar saprast, kur kāda civilizācija, kur kaut vai apgaismojums, un transports ārā no šejienes. Puikas kādu laiku jau atšuvušies, un tad sajūtu kādu cieši aiz muguras. Fāk, čigāniete, un skatās tieši virsū. Vēl pāris viņai blakus, kas tā kā drusku uzjautrinās par notiekošo.
Tomēr kaut kā izkļūstu Čiekurkalna nomalē, kur atkal ir pēcpusdiena.
VEF k-pils apkārtne un tramvajs!

Vēl daudz interesantu metaforu, kas priekš publicēšanas būtu perebors. Izskatās, ka miegā prāts procesē efektīvāk kā nomodā.

Šodien negaidīti iegūta brīva diena, kura nav jāizmanto pienākumos, nogurdinošā darba imitācijas un prokrastinēšanas hibrīdā, vai ļodzīga žiguļa stūrēšanā. Varu to veltīt kam vien vēlos, arī spēlēm, bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Lietus nomierināja mani tik ļoti, ka ievilka uz visu dienu frīkainos sapņos.
Vienā no tiem, biju Nika Keiva mazā solokoncertā pārdesmit cilvēkiem, kur viņu instrumentāli asistēja Eltons Džons. Notupies maliņā, ar ūdens emulsiju, es centos pārkrāsot Rigondas veida radio. Bija pietiekami sarežģīti, jo manā rīcībā bija tikai krāsas rullītis, un jānokrāso ne tikai gludās virsmas.

Caurām naktīm nekas vairāk par pierastajām degradētajām teritorijām, pamestajām ēkām, vai ārzemēm, kurās parasti esmu bezpalīdzīgā situācijā, jo ne nojausmas kur atrodos, ne arī naudas mājupceļam. Šonakt Rīgā, tirgus tunelī kāri grauzu to lielo konusa saldējumu, kam bieza kraušķīga vafele un šokolādes cepure ar riekstiem, līdz izrādījos nokļuvis Krievijas patriarhijas ietekmē esošajā, pareizticīgo baznīcā. Tā atradās turpat tirgū, kā atvērtā tipa dievgalds, kur cilvēki nāk paēst, palūgt, saņemt dziedināšanu. Tā uzskatāmi bija vieta, kur nāk daudz patversmes cilvēku. Soli bija izkārtoti zem klajas debess, divās garās rindās, un bija sāniski jāvirzās gar solos sēdošajiem, līdz kādai brīvai vietai. Savu klātbūtni šeit saskatīju kā vienkāršību, stāvot pāri kultūru nesaderībai, un ieturot vakarēdienu starp šiem cilvēkiem, no kuriem daudziem, tirgus ir arī mājas. Vakarēdiens gan nebija hostija, bet mielasts no krišnu virtuves. Atpakaļceļš veda caur uteni, kur nepārdevis kādu vecu krāmu, piemetu to kādā no, uz vaskadrānām sarindotajām kaudzītēm.

Citā īsfilmā mūsu aizsardzības ministrs bija džeks no Royksopp. It kā no Royksopp (tas ar garajiem matiem), bet zināms, ka tomēr lokālais latvietis. Nodomāju, ka gājiens labi izsvērts - laikmetīgi, turklāt norvēģi asociējas ar kareivīgajiem vikingiem.

* * *

Citās ziņās, paparde, jādomā, man ir piedevusi. Ik dienas smidzinot (paldies rasbainieks par šo ieteikumu), tā ir ne tikai nostabilizējusies, bet šodien pamanīju j a u n u , z a ļ u stīgu.

Varētu būt Ziemassvētku vakars, jo baznīcā, kas drīzāk gan atgādina naksnīgu brīvdabas kempingu, ir sapulcējušies krietni daudz cilvēku. Vakara turpinājums, kā mielasts, kādā no brīvdabas baznīcai piekļautajām ēkām, akmeņainā, mālainā pagrabā. Neapkurināto telpu tumšajos labirintos neveiksmīgi mēģinu piedegt gāzes boileri. Šķiltavu uguns atspīd uz mālainajām, nokvēpušajām ejām. Nevienu neinteresē, ka pat sveces pie galda neizdodas aizdegt. Tumsa, kas sabiezē melni pelēka, aprij jebkuru atspīdumu. Tumsa ir aizbērusi visu, kā ar izkaltušu melnzemi.
Virszeme. Netīrs, apledojis sniegs uz mūriem, zem kura atrodas pagrabs. Kāds no Rīgas pagalmiem, ar sen izdegušu ugunskuru uz sodrējaina sniega. Palielā rādiusā mētājas līdz galam neizdegušas koka atliekas un ledū iesalušas ogles. Tur mētājas arī liels apģērba fragments, kādreiz šūts no balta, spīdīga auduma, līdzīga tam, ko izmanto baleta kurpēm, tagad apdzeltējis, pleķains un stīvs. Tik pat labi, tā var būt cilvēka izmēra lelles daļa. Uzrodas Vikingu Floki, un nokritis uz ceļiem, apķēris "lelles" paliekas, šņukst par savu Helgu. Kad viņš piecēlās kājās, un ar zobenu pāri galvai atvēzējās pret zemē pamesto auduma veidojumu, es apsviedos un kliegdams metos bēgt. Es kliedzu vēl pamodies, un drīz rimies, atradu veidu kā no tā distancēties, minūti pavadot lūdzoties.
Tagad varu gulēt mierīgi. Starp tādiem sapņiem parasti ir pietiekams intervāls.

Prātā, rītam vairāk piederīga elektronika. Ir arī pamats būt iedvesmotam - gads tikai otrā mēneša pirmajā pusē, un darbi izgrūstīti no vietas, arī dienas kļūst līdzīgākas pavasarim.
Citādi gan, pārējā dzīve norisinās sapņos. Šonakt beidzot atradu pielietojumu planšetei, kuru mamma tā arī nelieto. Dakteri bija izdomājuši daļu manas plaušas piešūt un turpināt to audzēt, līdzīgi kā tējas sēni, uz mana apakšstilba. Jau biju sācis interesēties par izdevīgiem tarifiem, lai pēc operācijas varētu internetā blenzt filmas.
Rīt gan varētu izvilkties uz īstu kinoseansu, uz Jim un Neiburgas filmām.
Savādāk seriāli jau atrofējuši uzmanību, un ja jau pašā sākumā neiebrauc sižetā, tālāk jau atliek tikai minēt par ko viņi tur runā, un ja vēl pričenes ir līdzīgas, - ?kurš vispār ir Džons, kurš Naidžels.