zivs

Lietus nomierināja mani tik ļoti, ka ievilka uz visu dienu frīkainos sapņos.
Vienā no tiem, biju Nika Keiva mazā solokoncertā pārdesmit cilvēkiem, kur viņu instrumentāli asistēja Eltons Džons. Notupies maliņā, ar ūdens emulsiju, es centos pārkrāsot Rigondas veida radio. Bija pietiekami sarežģīti, jo manā rīcībā bija tikai krāsas rullītis, un jānokrāso ne tikai gludās virsmas.

Caurām naktīm nekas vairāk par pierastajām degradētajām teritorijām, pamestajām ēkām, vai ārzemēm, kurās parasti esmu bezpalīdzīgā situācijā, jo ne nojausmas kur atrodos, ne arī naudas mājupceļam. Šonakt Rīgā, tirgus tunelī kāri grauzu to lielo konusa saldējumu, kam bieza kraušķīga vafele un šokolādes cepure ar riekstiem, līdz izrādījos nokļuvis Krievijas patriarhijas ietekmē esošajā, pareizticīgo baznīcā. Tā atradās turpat tirgū, kā atvērtā tipa dievgalds, kur cilvēki nāk paēst, palūgt, saņemt dziedināšanu. Tā uzskatāmi bija vieta, kur nāk daudz patversmes cilvēku. Soli bija izkārtoti zem klajas debess, divās garās rindās, un bija sāniski jāvirzās gar solos sēdošajiem, līdz kādai brīvai vietai. Savu klātbūtni šeit saskatīju kā vienkāršību, stāvot pāri kultūru nesaderībai, un ieturot vakarēdienu starp šiem cilvēkiem, no kuriem daudziem, tirgus ir arī mājas. Vakarēdiens gan nebija hostija, bet mielasts no krišnu virtuves. Atpakaļceļš veda caur uteni, kur nepārdevis kādu vecu krāmu, piemetu to kādā no, uz vaskadrānām sarindotajām kaudzītēm.

Citā īsfilmā mūsu aizsardzības ministrs bija džeks no Royksopp. It kā no Royksopp (tas ar garajiem matiem), bet zināms, ka tomēr lokālais latvietis. Nodomāju, ka gājiens labi izsvērts - laikmetīgi, turklāt norvēģi asociējas ar kareivīgajiem vikingiem.

* * *

Citās ziņās, paparde, jādomā, man ir piedevusi. Ik dienas smidzinot (paldies rasbainieks par šo ieteikumu), tā ir ne tikai nostabilizējusies, bet šodien pamanīju j a u n u , z a ļ u stīgu.

Varētu būt Ziemassvētku vakars, jo baznīcā, kas drīzāk gan atgādina naksnīgu brīvdabas kempingu, ir sapulcējušies krietni daudz cilvēku. Vakara turpinājums, kā mielasts, kādā no brīvdabas baznīcai piekļautajām ēkām, akmeņainā, mālainā pagrabā. Neapkurināto telpu tumšajos labirintos neveiksmīgi mēģinu piedegt gāzes boileri. Šķiltavu uguns atspīd uz mālainajām, nokvēpušajām ejām. Nevienu neinteresē, ka pat sveces pie galda neizdodas aizdegt. Tumsa, kas sabiezē melni pelēka, aprij jebkuru atspīdumu. Tumsa ir aizbērusi visu, kā ar izkaltušu melnzemi.
Virszeme. Netīrs, apledojis sniegs uz mūriem, zem kura atrodas pagrabs. Kāds no Rīgas pagalmiem, ar sen izdegušu ugunskuru uz sodrējaina sniega. Palielā rādiusā mētājas līdz galam neizdegušas koka atliekas un ledū iesalušas ogles. Tur mētājas arī liels apģērba fragments, kādreiz šūts no balta, spīdīga auduma, līdzīga tam, ko izmanto baleta kurpēm, tagad apdzeltējis, pleķains un stīvs. Tik pat labi, tā var būt cilvēka izmēra lelles daļa. Uzrodas Vikingu Floki, un nokritis uz ceļiem, apķēris "lelles" paliekas, šņukst par savu Helgu. Kad viņš piecēlās kājās, un ar zobenu pāri galvai atvēzējās pret zemē pamesto auduma veidojumu, es apsviedos un kliegdams metos bēgt. Es kliedzu vēl pamodies, un drīz rimies, atradu veidu kā no tā distancēties, minūti pavadot lūdzoties.
Tagad varu gulēt mierīgi. Starp tādiem sapņiem parasti ir pietiekams intervāls.

Prātā, rītam vairāk piederīga elektronika. Ir arī pamats būt iedvesmotam - gads tikai otrā mēneša pirmajā pusē, un darbi izgrūstīti no vietas, arī dienas kļūst līdzīgākas pavasarim.
Citādi gan, pārējā dzīve norisinās sapņos. Šonakt beidzot atradu pielietojumu planšetei, kuru mamma tā arī nelieto. Dakteri bija izdomājuši daļu manas plaušas piešūt un turpināt to audzēt, līdzīgi kā tējas sēni, uz mana apakšstilba. Jau biju sācis interesēties par izdevīgiem tarifiem, lai pēc operācijas varētu internetā blenzt filmas.
Rīt gan varētu izvilkties uz īstu kinoseansu, uz Jim un Neiburgas filmām.
Savādāk seriāli jau atrofējuši uzmanību, un ja jau pašā sākumā neiebrauc sižetā, tālāk jau atliek tikai minēt par ko viņi tur runā, un ja vēl pričenes ir līdzīgas, - ?kurš vispār ir Džons, kurš Naidžels.

Ar miega zālēm nomētājies 6h pusmiegā, piecēlos uzpīpēt, apēst maizītes un cerēt uz veiksmīgāku otro sesiju.
Izdevās iekrist pamiegā, un vienīgais laikam, ko, no garā un juceklīgā sižeta ir vērts pieminēt, ka uz grīdas esošo vilnas džemperi, apbēris ar, turpat uz neslaucītās grīdas sarīvēto šokolādi, tā arī nesaņēmos to uzskatīt par musli.

Piektdien, cibrics cabrics - ko? Nē, nē. Ievingrināja plaukstas, un sāka 2. līmeni.
Pirmais 17. gada līmenis izrādījās ļoti krāšņs un izklaidējošs, bet tas, droši vien, mārketinga triks.
2. līmenis nesola neko pārāk interesantu. Mēnešiem ilgu klucīšu bīdīšanu, spēlēšanos ar krāsiņām Adobē, un bezgalīgu ritināšanos pa vingrošanas paklājiņu, lai vasarā, cerot uz Odinu, pavizinātos ar riteni, tepat, pa Ziepniekkalna mežu.

Elastīgai pārejai starp līmeņiem, iedzēra leišu tēju, lai noskatītos izklaidējošu treileri:

Uz veco bērnības dzīvokli, Sarkanarmijas ielā, bija atnācis mans pasniedzējs ar kundzi - patīkami un inteleģenti cilvēki. Apstākļi, kā jau apstākļi šaurā ūķī, ar auksto ūdeni un kopējo tualeti uz pāris dzīvokļiem. Esam labi pazīstami, neviens te degunu nerauks. Tad atnāca kāda, viņiem pazīstama, cienījama kundze. Mākslas sarunas, un es jau sāku justies stulbāk, jo bieži dabūju pieklust, lai neizrādītu savu aprobežotību. Tas viss sīkums. Vēl, pa laikam ierodoties, dzīvoklī jau bija tik eksaltētas kultūras aprindas, kā Džemma Skulme, un kas tik ne. Bez maz Mākslai-Vajag-Telpu brandžas mītiņš. Arī galdā likt nav ko. Nu ne jau to, ko parasti var salasīt ledusskapī.
Tā nu es, devos (lūk, - nepazīstamajā Tallinā, izrādās) meklēt kādu rimčiku. Sapirkos dīvaini, un sapratu, ka tas vienalga ne pēc kāda cienasta neizskatās.
Atgriezies, uzcepu Šokolādes Princi (ļoti garda šokolādes tortīte, ar krējuma kārtām, un pārlietu izkausētu šoko), un piemirsis, ka tas jāliek viesiem galdā, izgrauzu pamatīgu gabalu. Attapies, ka tā ir kārtējā izgāšanās, vienkārši sabīdīju ciešāk kopā, lai izgrauzto caurumu sānos, nu, tā kā neredz. Skulmes tipa kundzes jau sen par šo visu vīpsnāja, bet vismaz telpas bija nomainījušās uz kādu plašu, labi remontētu dzīvokli. (Lūk, dabūja Māksla Telpu)
Tālākie notikumi arī nebija gluži ikdienišķi, bet pārstāstīti, tie būtu tāda izgrauzta un sabīdīta tortīte.

Pēdējā epizode, mostoties. Televīzija translē Putina uzmundrinājumu Krievijas tautai, kurā hipnotiski patosā tiek saukts "Бог с нами!, Бог с нами! Бог с нами!..."
Tad man pieleca - Got mit uns! Tas daudzgalvainais programmējamo idiotu pūlis neredz līdzību. Arrrgh!

Vēlāk: Besī ārā. Negribu politiku, bet ielīda sapnī, un vēl ierakstīju cibā. Ticiet vai nē, jau mēnesis riņķī, kā pārskrienu vien virsrakstiem lsm.lv, lai uzzinātu, vai saule joprojām lec austrumos. Notiek olimpiāde, to esmu piefiksējis.

Bija vienkārši jāpieņem, ka tas notiek šodien. Veids bija dzeltens atrakciju krēsliņš viensliežu amerikāņu kalniņos. Noskurinājos, iedomājoties lūztošu mugurkaulu un sadragātu miesu. Tas varētu ilgt sekundaļas, bet varētu būt arī ilgi mokoši. Nebiju ar mieru, kaut vai tāpēc, ka nevarēju noskaidrot, kāds šai dienai ir datums, ha ha.

Makten muļķīgā situācijā biju iekūlies sapnī.

Mani, kā dzimšanas dienu himnas "Sveiks lai dzīvo" autoru, sirsnīgi un uzstājīgi aicināja piedalīties koncertā, kurā tiks atskaņota šī, un vēl pāris līdzīgas, manis radītas galda dziesmas, apsveikumi.
Protams, jutos pagodināts, bet aptvēru, ka tur būs arī cilvēki, kas nākuši uz nopietnu koncertu. Visu priekšā man būs arī "jāpasaka pāris vārdi". Labi apzinājos, ka mūzikas mīļotāji un kultūras cilvēki šādā koncertā varētu teju aiziet ar sirdi, un viņu acīs man nekad vairs neizdotos sevi reabilitēt.
Taču, tas bija laiks, kad dzerdams mētājos pa komunalkām, un pienākošā naudas balva mani nespēja atstāt vienaldzīgu.

Drausmīgā procesuālā daļa, acīmredzot, izpalika, jo nākamā scēna jau bija koncertnama pagrabiņā iekārtotajā grāmatvedības būcenī, vienojoties par honorāra daļēju izmaksu no "melnās kases".

Lai noteiktu un ārstētu kādu nopietnu, organisku galvas slimību, biju piekritis dīvainai un nepatīkamai procedūrai, varētu teikt, eksperimentālai. Biju ieradies slimnīcā ar jau trepanētu galvaskausu, lai mani sagatavotu ievešanai komā uz divām nedēļām. Apsēdies padrūmajā sagatavošanas telpā uz dermantīna kušetes, centos sekot līdzi, lai turētos pēc iespējas vertikālākā stāvoklī. Tas bija svarīgi, jo atsegtās, greipfrūta lieluma smadzenes, bija kā rupjmaizes kārtojuma lode, horizontāli sadalīta uz pusēm, Augšējā daļa mēdza slīdēt nost, un to ik pa laikam bija jāpiekārto, abas puses uzmanīgi saspiežot kopā, kā trauslu sniega piku.
Drīz arī klāt bija māsiņa, kas mani sagatavos procedūrai. Likusi novilkt visas drēbes, tā ar vates kociņu tīrīja man ausis, mierinot, ka telpā būs ieprogrammēti rotaļu vilcieniņi, kas mani komas laikā izklaidēs.
- Tad kā, tās divas nedēļas es būšu nomodā? - biju pārsteigts.
- Kopā tas aizņems četrus mēnešus, bet tas ir nepieciešams, lai jūs izdzīvotu.
Prātā šaudījās domas par četru mēnešu ilgu murgu, ar neskaidru rezultātu, un iespēju arī neiziet no komas.
- Četri mēneši?! Es biju sapratis...
Viņa demonstrēja situācijas nopietnību, piespiežot man pie deguna vates kociņu.
- Lūk! - deguns no kociņa uzspiediena sāka viegli asiņot.
Zināju tikai to, ka nevēlējos četrus mēnešus komā vērot vilcieniņus, un sāku taustīties pēc drēbēm, ar atvieglojumu konstatējot, ka smadzenes jau ir nostiprinātas ar marli.