zivs

Ar miega zālēm nomētājies 6h pusmiegā, piecēlos uzpīpēt, apēst maizītes un cerēt uz veiksmīgāku otro sesiju.
Izdevās iekrist pamiegā, un vienīgais laikam, ko, no garā un juceklīgā sižeta ir vērts pieminēt, ka uz grīdas esošo vilnas džemperi, apbēris ar, turpat uz neslaucītās grīdas sarīvēto šokolādi, tā arī nesaņēmos to uzskatīt par musli.

Piektdien, cibrics cabrics - ko? Nē, nē. Ievingrināja plaukstas, un sāka 2. līmeni.
Pirmais 17. gada līmenis izrādījās ļoti krāšņs un izklaidējošs, bet tas, droši vien, mārketinga triks.
2. līmenis nesola neko pārāk interesantu. Mēnešiem ilgu klucīšu bīdīšanu, spēlēšanos ar krāsiņām Adobē, un bezgalīgu ritināšanos pa vingrošanas paklājiņu, lai vasarā, cerot uz Odinu, pavizinātos ar riteni, tepat, pa Ziepniekkalna mežu.

Elastīgai pārejai starp līmeņiem, iedzēra leišu tēju, lai noskatītos izklaidējošu treileri:

Uz veco bērnības dzīvokli, Sarkanarmijas ielā, bija atnācis mans pasniedzējs ar kundzi - patīkami un inteleģenti cilvēki. Apstākļi, kā jau apstākļi šaurā ūķī, ar auksto ūdeni un kopējo tualeti uz pāris dzīvokļiem. Esam labi pazīstami, neviens te degunu nerauks. Tad atnāca kāda, viņiem pazīstama, cienījama kundze. Mākslas sarunas, un es jau sāku justies stulbāk, jo bieži dabūju pieklust, lai neizrādītu savu aprobežotību. Tas viss sīkums. Vēl, pa laikam ierodoties, dzīvoklī jau bija tik eksaltētas kultūras aprindas, kā Džemma Skulme, un kas tik ne. Bez maz Mākslai-Vajag-Telpu brandžas mītiņš. Arī galdā likt nav ko. Nu ne jau to, ko parasti var salasīt ledusskapī.
Tā nu es, devos (lūk, - nepazīstamajā Tallinā, izrādās) meklēt kādu rimčiku. Sapirkos dīvaini, un sapratu, ka tas vienalga ne pēc kāda cienasta neizskatās.
Atgriezies, uzcepu Šokolādes Princi (ļoti garda šokolādes tortīte, ar krējuma kārtām, un pārlietu izkausētu šoko), un piemirsis, ka tas jāliek viesiem galdā, izgrauzu pamatīgu gabalu. Attapies, ka tā ir kārtējā izgāšanās, vienkārši sabīdīju ciešāk kopā, lai izgrauzto caurumu sānos, nu, tā kā neredz. Skulmes tipa kundzes jau sen par šo visu vīpsnāja, bet vismaz telpas bija nomainījušās uz kādu plašu, labi remontētu dzīvokli. (Lūk, dabūja Māksla Telpu)
Tālākie notikumi arī nebija gluži ikdienišķi, bet pārstāstīti, tie būtu tāda izgrauzta un sabīdīta tortīte.

Pēdējā epizode, mostoties. Televīzija translē Putina uzmundrinājumu Krievijas tautai, kurā hipnotiski patosā tiek saukts "Бог с нами!, Бог с нами! Бог с нами!..."
Tad man pieleca - Got mit uns! Tas daudzgalvainais programmējamo idiotu pūlis neredz līdzību. Arrrgh!

Vēlāk: Besī ārā. Negribu politiku, bet ielīda sapnī, un vēl ierakstīju cibā. Ticiet vai nē, jau mēnesis riņķī, kā pārskrienu vien virsrakstiem lsm.lv, lai uzzinātu, vai saule joprojām lec austrumos. Notiek olimpiāde, to esmu piefiksējis.

Bija vienkārši jāpieņem, ka tas notiek šodien. Veids bija dzeltens atrakciju krēsliņš viensliežu amerikāņu kalniņos. Noskurinājos, iedomājoties lūztošu mugurkaulu un sadragātu miesu. Tas varētu ilgt sekundaļas, bet varētu būt arī ilgi mokoši. Nebiju ar mieru, kaut vai tāpēc, ka nevarēju noskaidrot, kāds šai dienai ir datums, ha ha.

Makten muļķīgā situācijā biju iekūlies sapnī.

Mani, kā dzimšanas dienu himnas "Sveiks lai dzīvo" autoru, sirsnīgi un uzstājīgi aicināja piedalīties koncertā, kurā tiks atskaņota šī, un vēl pāris līdzīgas, manis radītas galda dziesmas, apsveikumi.
Protams, jutos pagodināts, bet aptvēru, ka tur būs arī cilvēki, kas nākuši uz nopietnu koncertu. Visu priekšā man būs arī "jāpasaka pāris vārdi". Labi apzinājos, ka mūzikas mīļotāji un kultūras cilvēki šādā koncertā varētu teju aiziet ar sirdi, un viņu acīs man nekad vairs neizdotos sevi reabilitēt.
Taču, tas bija laiks, kad dzerdams mētājos pa komunalkām, un pienākošā naudas balva mani nespēja atstāt vienaldzīgu.

Drausmīgā procesuālā daļa, acīmredzot, izpalika, jo nākamā scēna jau bija koncertnama pagrabiņā iekārtotajā grāmatvedības būcenī, vienojoties par honorāra daļēju izmaksu no "melnās kases".

Lai noteiktu un ārstētu kādu nopietnu, organisku galvas slimību, biju piekritis dīvainai un nepatīkamai procedūrai, varētu teikt, eksperimentālai. Biju ieradies slimnīcā ar jau trepanētu galvaskausu, lai mani sagatavotu ievešanai komā uz divām nedēļām. Apsēdies padrūmajā sagatavošanas telpā uz dermantīna kušetes, centos sekot līdzi, lai turētos pēc iespējas vertikālākā stāvoklī. Tas bija svarīgi, jo atsegtās, greipfrūta lieluma smadzenes, bija kā rupjmaizes kārtojuma lode, horizontāli sadalīta uz pusēm, Augšējā daļa mēdza slīdēt nost, un to ik pa laikam bija jāpiekārto, abas puses uzmanīgi saspiežot kopā, kā trauslu sniega piku.
Drīz arī klāt bija māsiņa, kas mani sagatavos procedūrai. Likusi novilkt visas drēbes, tā ar vates kociņu tīrīja man ausis, mierinot, ka telpā būs ieprogrammēti rotaļu vilcieniņi, kas mani komas laikā izklaidēs.
- Tad kā, tās divas nedēļas es būšu nomodā? - biju pārsteigts.
- Kopā tas aizņems četrus mēnešus, bet tas ir nepieciešams, lai jūs izdzīvotu.
Prātā šaudījās domas par četru mēnešu ilgu murgu, ar neskaidru rezultātu, un iespēju arī neiziet no komas.
- Četri mēneši?! Es biju sapratis...
Viņa demonstrēja situācijas nopietnību, piespiežot man pie deguna vates kociņu.
- Lūk! - deguns no kociņa uzspiediena sāka viegli asiņot.
Zināju tikai to, ka nevēlējos četrus mēnešus komā vērot vilcieniņus, un sāku taustīties pēc drēbēm, ar atvieglojumu konstatējot, ka smadzenes jau ir nostiprinātas ar marli.

Tas bija skaistā vietā, kādā neogotiskā celtnē, līdzīgā LMA. Pirmajā stāvā bija iekārtota glīta kafejnīca brančiem, kur cienāja ar tēju. Turpat notika arī pieteikšanās konkursam. Konkursantiem piešķīra arī skārienjūtīgus displejus. Jau vakarā, ēkas lielajā zālē bija sapulcējušies daudz cilvēku, daļa sēdēja satupuši gar sienām, skanēja mūzika. Tas bija kā konkurss, kā karnevāls - varena ballīte. Vienā brīdī es sajutos sazāļots un nokļuvis slazdā. Zālē sāka tumst, noskaņa kļuva biedējoša, lielās zāles durvis vērties ciet, un attapos starp avarējušas lidmašīnas lauskām, šasiju, līķiem un cilvēkiem, kas pārvērtušies cūkās. Jutu maināmies apziņu. Nojautu, ka arī pārvēršos par cūku, un palikšu šeit vienmēr. Ar pēdējām apziņas druskām izkļuvu no zāles. Tūlīt administrācija metās mani pierunāt atgriezties, tad jau vajāt, spējot iziet caur jau aizvērtajām durvīm. Ārprātīgās bailēs metos bēgt.
Jau pa dienu atgriezos pie it kā neko ļaunu nevēstošās ēkas, un redzēju jaunus dalībniekus gatavojamies vakara ballītei. Mēģināju viņiem skaidrot šeit notiekošo, likt noticēt, neko no administrācijas neņemt, nedzert viņu tēju. Administrācija mani pamanījusi, viltīgi smīnēja, noniecinot "vientieša izdomājumus", ar skatienu mani nopētot, ka arī es tūlīt būšu pie viņiem atpakaļ. Pa dienu no viņiem nenobijies, sāku dauzīt displejus, kas bija kā neatkāpšanās ķīla dalībniekiem, un skaļi stāstīju par vakarā sagaidāmo. Zināju, ka pienāks vakars, un viss viens - tas notiks atkal.
Neticami, bet stāsts beidzās labi. Negaidot vakaru, ar pāris uzrunātajiem devos projām. Kaut vai.

Naktī noskatījos vēl vienu elles interpretāciju, kuru ielikt plauktiņā pie desmitiem jau redzētajām. Galvas, samestas kaudzē, spēj just, ne aizmigt, ne pamosties, ne pamirkšķināt, ne pakasīt degunu.
Laikam Under the Skin ietekmē.

Uzklausot manu šīs nakts atstāstu, Freids apmierināts mātu ar galvu un pieaicinātu studentus ikoniskam teorijas darbam.

Ārā draņķīgs laiks, apmēram kā šodien, tikai uz ietvēm turklāt vēl sniega kupenas. Ar pāris draugiem kautkur steidzamies. Izstiepies uz priekšu, kādu pusmetru virs zemes pacēlis kājas kā peldot, strauji virzos paralēli asfaltam. Asfalts izrādās nav vis ciets, bet kā pārklāts ar audumu. Kas to būtu domājis? Ar rokām aiz tā pievelkoties var virzīties uz priekšu palielā velosipēda ātrumā.
Novirzījies uz ietvi, kur dažviet kupenās ir asiņainas kautiņa pēdas, „levitēju” uzmanīgāk, lai nesasmērētu rokas. Sasodītie urlas. Kā saprotu, piekāvuši Ukrainas atbalstītāju. Turpat arī policija. Taču, ak vai – viņi varētu nesaprast – man joka pēc arī ir uzvilkta uniforma. Aizturējis elpu, lidojot „zemāk par zāli”, esmu viņiem jau garām. Bet nu jā, var arī redzēt – man ir padomju miliča forma, ar visu sēņu formas cepurīti un strīpainu zizli. Tātad, autoinspektora. Un tas jau ir karnevāls, nevis viltvārdība.
Turpat konditorejā uz stūra, stāvēdams rindā, aplūkoju strīpaino zizli, aptaustu dumjās formas miliča cepuri, kad pēkšņi viss pamatīgi izkustas zem kājām. Drīz vien seko nākamais grūdiens, un cilvēki steidz pie loga pētīt debesis. Tātad, tagad! Izeju ārā, bet neko vēl neredz. Bet nu ir skaidrs – tūlīt tas sāksies. Uguns vai ūdens, cerams, nebūs ilgi sāpīgi. Nekāda R.E.M. dziesmiņa „Its the end of the world, and we know it, and I feel fine” prātā gan neskan, bet sajūtas var raksturot tieši tā. Atlikušo pusstundu nolemju izlietot lietderīgi, un glābt savu dirsu, pirms pārejas nākamajā levelī. Tāpat jau Dievs zin, cik mana lojalitāte ir virspusēja. Bet ir īstais brīdis vēlreiz sūtīt tos pašus blāvos signālus.