zivs

Gājām ar kādu man nezināmu cibiņu pa Rīgas centru, runājāmies.
Mani nemulsināja tas, ka cibiņš ir tumši zilā plīša lāča kostīmā, ar atsegtu, kailu augšdaļu.
Zem plīša kostīma bija saskatāms liels māmiņas vēders.
Tikai tad kad nepārtraucot sarunu, cibiņš uzmeta akrobātisku "ritentiņu", milzīgām krūtīm nošūpojoties, man pieleca, ka tā taču ir cibiņa.

Nu esmu pamodies, un varu sākt nakts darba cēlienu.

Man teica, ka esmu jau tā darījis.
Bet tam bija praktiska nozīme.
Ar lāpstu atdalīju galvu, lai varētu iekārtot viņu kapā ērtāk.

Šī ir kāda super ādere - līdzīgs miegs ir katru nakti, kopš esmu pārvācies.
5-os pamodos. Man pietika. Jāiedzer aliņš, lai sapņotu tālāk.

Diendusā tiku pie ieroča.
Neatceros iemeslu, bet man rokās ielika īstu pistoli, ar svaru, - nopietnu metālu.
Pirmais ko izdarīju - izņēmu aptveri. Bet kā zināt vai stobrā nav patrona? Pārbaudīt, nezinot kā, tāda krievu rulete drusku.
Drošinātājs. Bet kā zināt, uz kuru pusi tas ir slēgts. Jopcik, ko lai iesāk?
Nu neko - liks vien pleca somā, pie cigaretēm, minīša, ar stobru virzienā prom no manis.
Jātiek ar trofeju dzīvam līdz mājām, tad jau būs ok.

Pamostos no snauda savā mājas darba krēslā. Blakus, uz grīdas draudzīgi stāv stikla alus pudele un plastmasas bamslis.
Ē, aliņš! Khmm, bamsli vai stikleni? Pag, cik vispār pulkstens? Vakars vai rīts. Varbūt drīz uz darbu jāiet, tad nekā.

Liels bija mans pārsteigums, ka no šī sapnīša pamodos izgāzies darbā pie monitora.

Man nomodā noir ir lieks.
Šonakt bija jāpiedzīvo situācija, kad nelielā dīķī no nestabila plaukta sabira mani sadzīves priekšmeti. Dīķis nebija dziļš, un meklējot priekšmetus, izvilku sievietes pēdas ar visām augstpapēdenēm, iepakotas celofāna maisiņā.

Pamodies 8os, izsmēķēju tabaciņ, izdzēru daudz ūdens un piespiedu sevi iemigt vēl uz stundām, lai atgūtu frešu galvu.
Attapos klīstam pa lietainu pilsētu ar jauku naisti. Viņa bija noslēpums, šķita viņa pazīst mani jau sen.
Tik mierīgi un silti viņa izturās. Uzgājām pie viņas Imantas dzīvoklī. Rādīju uz logiem un stāstīju par ēnām, ko vakar novēroju un tiku zvanījis iokastei.
Viņa zināja visas atbildes, tikai lieki neklāstīja. Viņas klātbūtne bija neticama mīkla.
Mēģināju noskaidrot, kurā brīdī mēs satikāmies un vai tā ir vispār īstenība. Neriskēju mosties un pārbaudīt.
Atnāca mājās viņas māsa. Tāda draudzīga un laipna, kā viņas vecmāmiņa, kas apdzīvo vienu no istabām.
Tikai es beigās sašuvos un piedzēries metājos pa grīdu.

Pamodos un dzīvoju tādā kā agonijā jau pāris stundas.

UPD. Normaali esmu uzkaaries uz sapniiti.
Man pat ir vinjas tel. nr., ko vinja iedeva sapnim beidzoties. Ne es to tagad atceros, ne arii ticu, ka tas buutu iistais.
Kaut arii vairs negribu nekaadas attieciibas, shoreiz noriskeetu, lai paarliecinaatos, ka otraa galaa atbild krievu muzhiks :)

Jau otro nakti miega procedūrai konstants scenārijs: guli sāpošu galvu un kādu stundu, aizvēris acis gaidi miegu, domā visādu neko.
Vēlāk skaties domās zibošas ainiņas, pārsvarā riebīgas esences no tūkstošiem neesošu filmu, līdz sākas miega īsfilmu seanss, kas sākas ar absurdiem, bet cilvēcīgiem sižetiem, ik pa brīdim pamostoties, lai drīz atkal iegrimtu advancētākām sērijām.

Komunalkas virtuvē pētu, ko varētu pagatavot. Pēteris paņem un sagāž pannā kaimiņienes olu kulteni un liek tik klāt krējumu.
Sašutis viņam aizrādu, ka tas bija baigi nesmuki. Uz visu manis pateikto, Pēteris izrauj vārdu no konteksta un iekļauj kādā pamācošā un kauninošā teikumā. Vispār, viņš pat neklausās.
Un tad es gāju ārā, droši vien pēc olām.

7os no rīta, vietējā kafejnīca-iedzertuve-kulinārija izrādās ir arī klubs, - gaģušņika, sēnītes un skolas aktu zāles hibrīds.
Daudz apmeklētāju, pārsvarā jauni cilvēki. Iepazinies ar telpām un pavērojis publiku, stāvu maliņā, nepārāk platā ejā.
Garām nāk personāla naistīte ar svaigi ceptām olām uz metāla paplātes. Nes kautkā jēli - ar vienu roku, turot nolaistu ieslīpi. Šitā tač var nenoturēt.
Jā, nākot garām man - paplātes stūris viegli aizķer mani, un viss saturs pa padomju ēdnīcas betona tipa grīdu (tādu, ar iestrādātiem akmentiņiem un metāla stīpām), un paplāte tam virsū. Nu, kautko līdzīgu biju paredzējis. Naistīte tāda uztraukusies, it kā dēļ nesmukuma, bet vairāk gan izskatās, ka tādēļ, ka šefs nepaslavēs un vēl no algas atvilks.
Šefs izrādās jauns censonis - pajoliņš. Tikai no laba prāta nācu viņai līdzi skaidrot notikušo, kaut pieļāvu, ka piķi gribēs no manis nokāst.
Protams, ja jau esmu ieradies - tātad vainīgs. Ērti apsēdies pufā, sevī ņirdzu: kā šo manis skalošanu par lohu noslēgt tā, lai cilvēks saprot, ka ir prasti izgāzies.
Telpā paralēli notiek kautkādas interešu nodarbības. Vispār viss šis komplekss atgādina kautkādu lauku kultūras namu.
Pie manas galvas krēslu rindas. Naiste, kuras krēsls tieši pie mana pufa, pagriež galvu un uzmet itkā neredzošu, bet pārmetošu skatienu.
Kas nav labi? Piešķiebis galvu blenžu pretī. Viņas seja pārvēršas un atguļās man uz vaiga. Mēģinu saost cik ir izdzērusi. It kā nejūt, bet vaigs karsts. Nu, labi jādodās envijei - nemaldināsim meituku, un galu galā lai tas direktoriņš-rīkotājiņš runā tālāk pats sev.
Vēl iekšpusē, pie izejas no brīnišķas kafetērijas, gadījums ar integrēties mēģinošu jaunu krievu džeku, rūtainā šalē, pižikā, kurš pats nesaprot ko grib, un caur šalli vāri man uzsit vienreiz pa vaigu. "Vai varu es tev pieskarties sejai?" - apjautājos. Nu, varot. Paburzīju, viņa rugājus ar pirkstiem un devos.

Ārā draņķīgs. Šķērsoju mikrorajona sīkielas un prātoju, cik mājās būs ok. Mentu buss lēnām izlīkumo pāris kvartālus, man sakritīgā maršrutā.
Vienā no sīkielām pamanu dīvainu skatu - lupatās sadzērusies sieviete, baltā jakā, ar dibenu iekritusi atvērtā kanalizācijas akā, - daļa kāju ārā un vēl pārējais, augstāk par rumpi. Grīļo galvu un nerubī kā izlīst. Nāku tuvāk, lai to izceltu, kad blaukts - sieviete iekrīt tajā ar galiem.
Kā var cilvēks iekrist kantainajā akā, pietam salocīts? Eju pētīt, kad ieliņā ar troksni iegriežas mentu buss, un mēģinot nobremzēt, pārbrauc pāri akai un uzsit pa noparkotās bamperi. Njā, nojāta mentiem tā tehnika, līdz klinķim.
Lūku vairs neredz, un negribās vienam tukšā ielā ar mentiem tusēt - labāk iešu - gan jau izvilks. Pagājis gabalu, dzirdu: "Jesļi pizģik, tak pizģiķ!", un tam sekojošus zābaku spērienus. Menti izvilkuši no akas piedzērušos sievieti un ņemās zvērīgi sist ar zābakiem. Ko iesākt???
Iet klāt nozīmētu pievienoties guļošajai. Aizgājis mierīgi līdz ielas stūrim, metos ārprātīgā ātrumā bēgt. Vienīgi, ko varu - paziņot to citiem.
"Visgudrākā" doma - zvanīt citiem mentiem, ha. Tā es vnk gļēvi notinos.

Pusnomods un kontrolējams sižets. Davai, tagad jāuzliek kautkas sireāli murgains.
Aiz drāšu žoga parasta pašvaldības divstāvu māja, apkārt parasta vide. Phe, neinteresanti. Māja, tuvāk tai nākot, sāk kautko riebīgu vēstīt. Vēl varu vadīt un mazinu šausmas, jo šīs ir nepazīstamas un kautkādas bezdvēseliskas. Nav mana omulīgā "dubļu pilsēta", kur varēja romantiski šausmināties. Pirmajā stāvā, kā slimnīcas uzgaidāmajā telpā, dermentīna dīvāniņos sasēduši cilvēki, pārsvarā paveci. Otrajā tas pats, tikai cilvēki tādi, ka gribas kāpties atpakaļ, ko arī daru. Ātrāk prom. Galvenais šeit nevienam nepieskarties. Pirmajā stāvā, steigā teju saskrienos ar kādu it kā normālu. Ceru, ka piedurknes auduma milimetri neskaitās. /Man reālajā dzīvē nu ir neomulīgi, jo tur tiešām nevajadzēja iet/
Ārā pilsētā jau pierastāks noslēgums. Sieviete naktskreklā, ar daunisma seju un izspūrušiem, melniem matiem, ielec pa logu pamestā mājā. Ar ziņkāri, pa blakus logu, nopētu interjeru. Bijušajā dzīvojamajā istabā pavirši noflīzēta viena siena un istabas vidū nolikta vanna. Tālāk pilsētā, jau uzrodas kāds, kas zina stāstīt, ka mikrorajons ir izgromīts un pamazām pamests iedzīvotāju ārprātīgās zvērības dēļ.

Ok, jāiet turpināt čučēt - rīta pusē jau būtu jābūt lēzenāk, vai pat saulaināk.

Šonakt (mirusī) vecmāmiņa jau otro reizi sapnī atkal bija piecas dienas kā mirusi, bet atradās telpās vienkārši apklāta ar kautko.
Šoreiz viņa atdzīvojās un sāka kautko runāt. Mēģinot saprast, ko viņa saka, saucu citus. Neviens neticēja un nemaz nesteidzās.
Lēnām atvilkās, kad vecmamma jau bija devusies atpakaļ.

Laikam vismaz jāiziet līdz kapiņiem, kautkad drīzumā.

Jā, nekā neparasta - nakšņoju uz Avotu ielas trotuāra, tur - tālākajā galā, nez no kurienes uzradušamies guļammaisā.
Rīts. Pamazām uzaust kustība pilsētā. Izlīdis no maisa, it mudīgi mēģinu uzvilkt apenes, bet rokas stīvas, apenes mazas.
Netālu ar kādu skaidrojas policijas ekipāža, kas nu jau sāk regulāri pagriezt galvu uz manu pusi.

Kaukādas svinības, kur tiek gatavots jaunā šika manierē - gaļai un zivij, cepot, paber virsū mušiņas un sīkas vabolītes.
Svinībās ir arī Kaspars, kuram ausī ir plakstiņš. Auss plakstiņā salvetes fragments.
Naski izvilcis pirmo, otro, trešo, nojaušu, ka tur jābūt veselai bagātībai. Un jā - drīz grīda pilna salvetēm.
Bet man, kāds pārsteigums!, no nepareizas nagu graušanas, īkšķis izveidojies par pārnadzi.

Nakts. Klusu sačukstoties, mani aicina paskatīties pa logu, pagalmā.
Nekā nav. Kluss, tumšs pagalms.
"Bet tu paskaties rūpīgāk, vairāk uz leju. Cst! Klusiņām."
O, johaidī - pilns pagalms ar kaimiņiem, kuri saveidojuši kolonnu, klusumā dejo līnijdejas. Redzami vien krāsainākie apģērbi spokaini kustamies.
Un tā esot katru nakti - slepens mājas fetišs.

Nule pamodos no diendusas, saķēris atbaidošu sapni:
Eļektrička. Stāvu kājās, patukšā vagonā un domāju "kāds pizģecs!".
Vilciens pienāks Vācijā jau ap krēslas laiku, kautkādā mikrorajonā.
Mugurā viena jaciņa, naudas nav, tur pat aizņemties nebūs no kā, telefons tur nestrādās, vāceni nezinu.
Turējos rokturī un braucu pretī kautkam salti bezcerīgam.