zivs

Tas bija skaistā vietā, kādā neogotiskā celtnē, līdzīgā LMA. Pirmajā stāvā bija iekārtota glīta kafejnīca brančiem, kur cienāja ar tēju. Turpat notika arī pieteikšanās konkursam. Konkursantiem piešķīra arī skārienjūtīgus displejus. Jau vakarā, ēkas lielajā zālē bija sapulcējušies daudz cilvēku, daļa sēdēja satupuši gar sienām, skanēja mūzika. Tas bija kā konkurss, kā karnevāls - varena ballīte. Vienā brīdī es sajutos sazāļots un nokļuvis slazdā. Zālē sāka tumst, noskaņa kļuva biedējoša, lielās zāles durvis vērties ciet, un attapos starp avarējušas lidmašīnas lauskām, šasiju, līķiem un cilvēkiem, kas pārvērtušies cūkās. Jutu maināmies apziņu. Nojautu, ka arī pārvēršos par cūku, un palikšu šeit vienmēr. Ar pēdējām apziņas druskām izkļuvu no zāles. Tūlīt administrācija metās mani pierunāt atgriezties, tad jau vajāt, spējot iziet caur jau aizvērtajām durvīm. Ārprātīgās bailēs metos bēgt.
Jau pa dienu atgriezos pie it kā neko ļaunu nevēstošās ēkas, un redzēju jaunus dalībniekus gatavojamies vakara ballītei. Mēģināju viņiem skaidrot šeit notiekošo, likt noticēt, neko no administrācijas neņemt, nedzert viņu tēju. Administrācija mani pamanījusi, viltīgi smīnēja, noniecinot "vientieša izdomājumus", ar skatienu mani nopētot, ka arī es tūlīt būšu pie viņiem atpakaļ. Pa dienu no viņiem nenobijies, sāku dauzīt displejus, kas bija kā neatkāpšanās ķīla dalībniekiem, un skaļi stāstīju par vakarā sagaidāmo. Zināju, ka pienāks vakars, un viss viens - tas notiks atkal.
Neticami, bet stāsts beidzās labi. Negaidot vakaru, ar pāris uzrunātajiem devos projām. Kaut vai.

Naktī noskatījos vēl vienu elles interpretāciju, kuru ielikt plauktiņā pie desmitiem jau redzētajām. Galvas, samestas kaudzē, spēj just, ne aizmigt, ne pamosties, ne pamirkšķināt, ne pakasīt degunu.
Laikam Under the Skin ietekmē.

Uzklausot manu šīs nakts atstāstu, Freids apmierināts mātu ar galvu un pieaicinātu studentus ikoniskam teorijas darbam.

Ārā draņķīgs laiks, apmēram kā šodien, tikai uz ietvēm turklāt vēl sniega kupenas. Ar pāris draugiem kautkur steidzamies. Izstiepies uz priekšu, kādu pusmetru virs zemes pacēlis kājas kā peldot, strauji virzos paralēli asfaltam. Asfalts izrādās nav vis ciets, bet kā pārklāts ar audumu. Kas to būtu domājis? Ar rokām aiz tā pievelkoties var virzīties uz priekšu palielā velosipēda ātrumā.
Novirzījies uz ietvi, kur dažviet kupenās ir asiņainas kautiņa pēdas, „levitēju” uzmanīgāk, lai nesasmērētu rokas. Sasodītie urlas. Kā saprotu, piekāvuši Ukrainas atbalstītāju. Turpat arī policija. Taču, ak vai – viņi varētu nesaprast – man joka pēc arī ir uzvilkta uniforma. Aizturējis elpu, lidojot „zemāk par zāli”, esmu viņiem jau garām. Bet nu jā, var arī redzēt – man ir padomju miliča forma, ar visu sēņu formas cepurīti un strīpainu zizli. Tātad, autoinspektora. Un tas jau ir karnevāls, nevis viltvārdība.
Turpat konditorejā uz stūra, stāvēdams rindā, aplūkoju strīpaino zizli, aptaustu dumjās formas miliča cepuri, kad pēkšņi viss pamatīgi izkustas zem kājām. Drīz vien seko nākamais grūdiens, un cilvēki steidz pie loga pētīt debesis. Tātad, tagad! Izeju ārā, bet neko vēl neredz. Bet nu ir skaidrs – tūlīt tas sāksies. Uguns vai ūdens, cerams, nebūs ilgi sāpīgi. Nekāda R.E.M. dziesmiņa „Its the end of the world, and we know it, and I feel fine” prātā gan neskan, bet sajūtas var raksturot tieši tā. Atlikušo pusstundu nolemju izlietot lietderīgi, un glābt savu dirsu, pirms pārejas nākamajā levelī. Tāpat jau Dievs zin, cik mana lojalitāte ir virspusēja. Bet ir īstais brīdis vēlreiz sūtīt tos pašus blāvos signālus.

Gājām ar kādu man nezināmu cibiņu pa Rīgas centru, runājāmies.
Mani nemulsināja tas, ka cibiņš ir tumši zilā plīša lāča kostīmā, ar atsegtu, kailu augšdaļu.
Zem plīša kostīma bija saskatāms liels māmiņas vēders.
Tikai tad kad nepārtraucot sarunu, cibiņš uzmeta akrobātisku "ritentiņu", milzīgām krūtīm nošūpojoties, man pieleca, ka tā taču ir cibiņa.

Nu esmu pamodies, un varu sākt nakts darba cēlienu.

Man teica, ka esmu jau tā darījis.
Bet tam bija praktiska nozīme.
Ar lāpstu atdalīju galvu, lai varētu iekārtot viņu kapā ērtāk.

Šī ir kāda super ādere - līdzīgs miegs ir katru nakti, kopš esmu pārvācies.
5-os pamodos. Man pietika. Jāiedzer aliņš, lai sapņotu tālāk.

Diendusā tiku pie ieroča.
Neatceros iemeslu, bet man rokās ielika īstu pistoli, ar svaru, - nopietnu metālu.
Pirmais ko izdarīju - izņēmu aptveri. Bet kā zināt vai stobrā nav patrona? Pārbaudīt, nezinot kā, tāda krievu rulete drusku.
Drošinātājs. Bet kā zināt, uz kuru pusi tas ir slēgts. Jopcik, ko lai iesāk?
Nu neko - liks vien pleca somā, pie cigaretēm, minīša, ar stobru virzienā prom no manis.
Jātiek ar trofeju dzīvam līdz mājām, tad jau būs ok.

Pamostos no snauda savā mājas darba krēslā. Blakus, uz grīdas draudzīgi stāv stikla alus pudele un plastmasas bamslis.
Ē, aliņš! Khmm, bamsli vai stikleni? Pag, cik vispār pulkstens? Vakars vai rīts. Varbūt drīz uz darbu jāiet, tad nekā.

Liels bija mans pārsteigums, ka no šī sapnīša pamodos izgāzies darbā pie monitora.

Man nomodā noir ir lieks.
Šonakt bija jāpiedzīvo situācija, kad nelielā dīķī no nestabila plaukta sabira mani sadzīves priekšmeti. Dīķis nebija dziļš, un meklējot priekšmetus, izvilku sievietes pēdas ar visām augstpapēdenēm, iepakotas celofāna maisiņā.

Pamodies 8os, izsmēķēju tabaciņ, izdzēru daudz ūdens un piespiedu sevi iemigt vēl uz stundām, lai atgūtu frešu galvu.
Attapos klīstam pa lietainu pilsētu ar jauku naisti. Viņa bija noslēpums, šķita viņa pazīst mani jau sen.
Tik mierīgi un silti viņa izturās. Uzgājām pie viņas Imantas dzīvoklī. Rādīju uz logiem un stāstīju par ēnām, ko vakar novēroju un tiku zvanījis iokastei.
Viņa zināja visas atbildes, tikai lieki neklāstīja. Viņas klātbūtne bija neticama mīkla.
Mēģināju noskaidrot, kurā brīdī mēs satikāmies un vai tā ir vispār īstenība. Neriskēju mosties un pārbaudīt.
Atnāca mājās viņas māsa. Tāda draudzīga un laipna, kā viņas vecmāmiņa, kas apdzīvo vienu no istabām.
Tikai es beigās sašuvos un piedzēries metājos pa grīdu.

Pamodos un dzīvoju tādā kā agonijā jau pāris stundas.

UPD. Normaali esmu uzkaaries uz sapniiti.
Man pat ir vinjas tel. nr., ko vinja iedeva sapnim beidzoties. Ne es to tagad atceros, ne arii ticu, ka tas buutu iistais.
Kaut arii vairs negribu nekaadas attieciibas, shoreiz noriskeetu, lai paarliecinaatos, ka otraa galaa atbild krievu muzhiks :)