zivs

Vareni nostrādājos naktī. Pret rītu, visu sapni gribēju noseivot ilustratora formātā.
Visu nokurvēju, saplacināju - galvenais lai viss ir kompakti un ērti konvertējami.
Nolēmu, ka jāceļās un jāuzpīpē, lai izštukotu šo sarežģīto operāciju.
Kāds man bija pērsteigums pamostoties, ka...tas nav iespējams :D

Vakar, gulētejot iedzēru leišu nervu tējiņu. Palīdz krist dziļā miegā, un tur arī noraut kādu jaudīgu filmiņu.
Šoreiz miega kino menedžments bija iecerējis hc dark-industrial nakti - laikam atminoties pirms mēneša vai vairāk nomodā skatīto "Chekist".

Pilsētā sācies kautkāds hārdkors - visiem dala AK-47, pa labi, pa kreisi.
Sākumā jautri. Caurumot dēļus un pētīt, kādu demidžu tas paveiks. Diena beidzās.
Kautkāds pagrabs, labirinti ar nopelējušām sienām, un veļas pulverim līdzīgu vielu apbārstīti kakti un vecas, nestrādājošas ierīces.
Atsevišķās cellēs ierīkoti štābiņi, kursē cilvēki. Pats esmu nelielā kompānijā ar pazīstamiem čomiem, kuri feisus nerāda.
Padomijā šis esot bijis radiācijas pagrabs, ne tāds kur slēpties, bet tāds, kur to uzglabāja. Pretīga gaisma, noskaņa, - gribu tikt ātrāk ārā.
Un tad, mūsu mazajam bariņam dara skaidru, ka mums ir "jātiek galā" ar sasietu trijotni, pēc tam to pašiem augšā aprokot. Brīnos, ka visiem sametās slikti, bet neviens neņēmās sačkot. Atcerējies vai izdomājis, ka kautkas nepieciešams augšzemē, dodos nobraukt trīs pilnus autobusa maršrutus.
Nu esmu atgriezies, bet nekas vēl "nav darīts". Tā, fak - man tomēr būs jābūt klāt. Pietam, sasietie ir kautcik pazīstami.
Man nebija jāpiedalās, un, vismaz tik, kā "tikšanu galā" režisors bija izgriezis. Saņēmu vienu no viņiem pie kājām, un neskatīdamies paredzami blāvajā, nedzīvajā sejā, bet vērdamies uz pakāpieniem, ņēmos palīdzēt dabūt to augšzemē. Pa ceļam apstājos mierināt savu, līdz ārprātam saraudājušos bērnu, kautkur vienā no cellēm, labvēlīgu māsiņu ielenkumā.
Apglabāti viņi arī tika sēdus sasieti, bet nu jau ar trosi, kurai, kā izrādās, biju braucis pakaļ.
Vai nav jauki?

Epizodes un žanri nodrošinātu materiālu veselai Future Shorts sezonai.

Atkal jau pārvācos uz jaunām mājām - 2 reizes šonakt, tātad 4. reizi šogad.
Ievēlās ciemos pilnīgi nepazīstama, neaicināta, paliela kompaška.
Sēdējām, čalojām uz platās palodzes, izvietojušies ārpusē, gar visu ārsienu, draudzīgi sakrituši pa bariņiem.
Nedaudz skerī, jo kāds ik pa laikam mēģina pārvietoties, un sanākt pierauties tuvāk palodzes malai.
Vienā brīdī arī izlēmu(!), ka nespēju noturēt līdzsvaru un iekrampējies ar rokām palodzes malā, lecu.
Izrādījās tikai 1/2 stāva lidojums, kaut biju domājis, ka dzīvoju 5.ajā.
Vispār pretīgs sižeta pavērsies, jo IRLā pīpējot pie loga, nodrebu, iedomādamies lidojumu un nomaukšanos uz garāmbraucošā tramvaja jumta.
Nekad sapnī nebiju labprātīgi padevies. Pfē.

Kautkādi traki dzejnieki-aktieri reorganizējuši manas istabas iekārtojumu, paņem matračus un ar skaļu kliedzienu, no spēka met tos pret krēsliem.
Izrādās mēģina jauno lugu. Ā, nu ok - tad saprotams.

S. iespaidīga rota - no kapuces apakšas, pāri vaigam un lūpām milzīgs, tumši sārts putna pirksts.

Sīkscēnas katrai minūtei sava.

Nezināju, ka Latvijā ir divi acetona ezeri. Varētu teikt, dvīņi - netālu viens no otra, līdzīga izmēra un formas.
Šonakt pie viņiem biju. Diezgan pabaisi: pustumsā virzīties gar apglumējušu, vietām izdrupušu, zemu betona nožogojumu, arī pa noglumējušu, slidenu, padomjlaika betona taku.
Izskatās kā parasts ezers, ar nakts debesīm apspīdētu pelēku "ūdens" virsmu.
Domāju, ka dabā tāda koncentrācija gluži nav kā saimniecības veikalos esošajam, bet uz tās slidenās takas pat neriskēju liekties tuvāk pētīt.

O, un tie tradicionālie tuvojošies vilcieni, kad nav spēka uzrāpties uz paaugsta perona, visam esot saspringušam uz sliedēm.

Jāsākas ar vilcienu, kurā pa grīdu izkaisītas telšu formas spēļu figūriņas.
Izkāpjot, tā nav vis pietura, bet fanī pārtijs, ierīkots pamestā lielā mājā.
Esmu ar S., kuru sapnī sauc Ieva - viņa te daudzus pazīstot, - esot forši.
Jā, cilvēki izskatās savējie. Tikai baigais bardaks: diezgan liela nekārtība un piedrazots, kā jau pamestā mājā ar izlūžu grīdu uz lejasstāvu.
Viesu daudz un visi vislaik pārvietojās pa telpām, skaļi sarunājas, apskaujas, 1 pārītis pat drāžas.
Manā virzienā lido divas mazas ripas - zila un sarkana. Laikam redzams, ka vēl nevaru iejusties. Domāju gan - visi tik dzīvīgi, bet es taču esmu miegā.
Tā nu ar davātajām ripām saujā tāds miega šļurbans tieku grūstīts, nevarot ne tās apēst ne nobāzt kabatā.
Būdams regulāri kādam ceļā, vislaik kautko apgāžu; un te ir tik daudz saplēstu stiklu, ka ripas tiek piemirstas un ballīte izvēršas par stikla lausku vilkšanu no plaukstām, locītavām. Sāku jau izpelnīties nosodošus skatienus. Bet kamon, kā var izrēķināt jūsu neparedzamās un straujās trajektorijas - jūs jau mani kautkam uzgrūžat. Un fak kas tas par bardaku, ka viss ir vienos stiklos - uz zemes un uz priekšmetiem?
Tāds stilīgākais bariņš (a la SC interesantākais gals) nolūko mani kā drazu:
- Kas viņš te tāds?
- Nez. Bet gan iejutīsies un mainīsies.
- Tādi nemainās.
Meitenes gan jaukākas. Ir pat kas uzsāk sarunu un cenšas sadraudzēties.
Jā, bet kur Ieva? Aha, tepat vien ir, un atkal nozūd.
Viens džeks skumīgs dodamies uz vilcienu man saka:
- Rīt man jāiet uz cietumu. Zini sieviešu cietumu Iļģuciemā?
- Nu jā, bet vai tad džeki...?
- Jā, man tāds spešal kraims - kodu uzlaušana un pilns kompis ar bērnu pornogrāfiju.
- Mjā... Fak, un uz cik ilgu?
- 200 mēneši.
Turpinu vilkt stiklus no plaukstām, apstaigādams telpas, meklējot Ievu.
- Ieva! Kāds zina kur ir Ieva?
- ...
- Jā šī ir līdzīga, bet manai ir citādi mati.
- Nu tad varbūt citā klasē.
Ā, skaidrs - tātad šī ir bijusi skolas ēka - tāpēc tik jocīgs iekārtojums.
Nu nē, bez kurpēm lejā nekāpšu - tie fakinie stikli.

Nav tas dīvāniņš nekāds no Freida muzeja izzagtajiem eksponātiem.
Vakar iekritis miegā, šķiet, pirms biju paspējis nolikt galvu uz ķisena, modos no dīp-pjūr-slīp-es-e-baļķis.
No prom skrienošajiem sapņiem tik sapratu, ka tie bijuši līdzigi rāmi kā iepriekšējā diena:
Piektdienas Rīga, novakara saule.
Kautkāda hipiju kartona košļāšana pie Bērnu Pasaules, gaidot skā-rtiju.
Maigs slinkums un neorientēšanās savā paša Rīgā, kas nu iekārtota savādāk.
Izmetīs loku pēc džina, kaut lielu un aplinku, bet ērtu.
Pilsētas autobusam, izrādās, ir vecajiem mikriņiem līdzīgs atvāžamais papildkrēsliņš, tikai ārpusē - bez roku balstiem, bet ar atzveltni.
Zeltītas ielas, silts vējš sejā, zem kājām var redzēt asfaltu skrienam.
Un tad šoferīts sāka uzvesties kā itāļu taksists, vakardienas Džarmuša filmā.
Nav arī kur pieturēties, nolekt nevar - pretī brauc mašīnas, arī vieta vistālākā no šņabenēm un centra.
Fak, nevarēju pastaigāties kājām? Romaņķiku caur bērnības rajoniņu sagribējās?
Laikam jau beidzās labi - "titri" bija krāsainā istabā, ar krāsainiem džemperiem, šallēm, draudzīgiem cilvēkiem, gaidot skā-rtiju, siltai saulei zemu esot.