zivs

Jau otro nakti miega procedūrai konstants scenārijs: guli sāpošu galvu un kādu stundu, aizvēris acis gaidi miegu, domā visādu neko.
Vēlāk skaties domās zibošas ainiņas, pārsvarā riebīgas esences no tūkstošiem neesošu filmu, līdz sākas miega īsfilmu seanss, kas sākas ar absurdiem, bet cilvēcīgiem sižetiem, ik pa brīdim pamostoties, lai drīz atkal iegrimtu advancētākām sērijām.

Komunalkas virtuvē pētu, ko varētu pagatavot. Pēteris paņem un sagāž pannā kaimiņienes olu kulteni un liek tik klāt krējumu.
Sašutis viņam aizrādu, ka tas bija baigi nesmuki. Uz visu manis pateikto, Pēteris izrauj vārdu no konteksta un iekļauj kādā pamācošā un kauninošā teikumā. Vispār, viņš pat neklausās.
Un tad es gāju ārā, droši vien pēc olām.

7os no rīta, vietējā kafejnīca-iedzertuve-kulinārija izrādās ir arī klubs, - gaģušņika, sēnītes un skolas aktu zāles hibrīds.
Daudz apmeklētāju, pārsvarā jauni cilvēki. Iepazinies ar telpām un pavērojis publiku, stāvu maliņā, nepārāk platā ejā.
Garām nāk personāla naistīte ar svaigi ceptām olām uz metāla paplātes. Nes kautkā jēli - ar vienu roku, turot nolaistu ieslīpi. Šitā tač var nenoturēt.
Jā, nākot garām man - paplātes stūris viegli aizķer mani, un viss saturs pa padomju ēdnīcas betona tipa grīdu (tādu, ar iestrādātiem akmentiņiem un metāla stīpām), un paplāte tam virsū. Nu, kautko līdzīgu biju paredzējis. Naistīte tāda uztraukusies, it kā dēļ nesmukuma, bet vairāk gan izskatās, ka tādēļ, ka šefs nepaslavēs un vēl no algas atvilks.
Šefs izrādās jauns censonis - pajoliņš. Tikai no laba prāta nācu viņai līdzi skaidrot notikušo, kaut pieļāvu, ka piķi gribēs no manis nokāst.
Protams, ja jau esmu ieradies - tātad vainīgs. Ērti apsēdies pufā, sevī ņirdzu: kā šo manis skalošanu par lohu noslēgt tā, lai cilvēks saprot, ka ir prasti izgāzies.
Telpā paralēli notiek kautkādas interešu nodarbības. Vispār viss šis komplekss atgādina kautkādu lauku kultūras namu.
Pie manas galvas krēslu rindas. Naiste, kuras krēsls tieši pie mana pufa, pagriež galvu un uzmet itkā neredzošu, bet pārmetošu skatienu.
Kas nav labi? Piešķiebis galvu blenžu pretī. Viņas seja pārvēršas un atguļās man uz vaiga. Mēģinu saost cik ir izdzērusi. It kā nejūt, bet vaigs karsts. Nu, labi jādodās envijei - nemaldināsim meituku, un galu galā lai tas direktoriņš-rīkotājiņš runā tālāk pats sev.
Vēl iekšpusē, pie izejas no brīnišķas kafetērijas, gadījums ar integrēties mēģinošu jaunu krievu džeku, rūtainā šalē, pižikā, kurš pats nesaprot ko grib, un caur šalli vāri man uzsit vienreiz pa vaigu. "Vai varu es tev pieskarties sejai?" - apjautājos. Nu, varot. Paburzīju, viņa rugājus ar pirkstiem un devos.

Ārā draņķīgs. Šķērsoju mikrorajona sīkielas un prātoju, cik mājās būs ok. Mentu buss lēnām izlīkumo pāris kvartālus, man sakritīgā maršrutā.
Vienā no sīkielām pamanu dīvainu skatu - lupatās sadzērusies sieviete, baltā jakā, ar dibenu iekritusi atvērtā kanalizācijas akā, - daļa kāju ārā un vēl pārējais, augstāk par rumpi. Grīļo galvu un nerubī kā izlīst. Nāku tuvāk, lai to izceltu, kad blaukts - sieviete iekrīt tajā ar galiem.
Kā var cilvēks iekrist kantainajā akā, pietam salocīts? Eju pētīt, kad ieliņā ar troksni iegriežas mentu buss, un mēģinot nobremzēt, pārbrauc pāri akai un uzsit pa noparkotās bamperi. Njā, nojāta mentiem tā tehnika, līdz klinķim.
Lūku vairs neredz, un negribās vienam tukšā ielā ar mentiem tusēt - labāk iešu - gan jau izvilks. Pagājis gabalu, dzirdu: "Jesļi pizģik, tak pizģiķ!", un tam sekojošus zābaku spērienus. Menti izvilkuši no akas piedzērušos sievieti un ņemās zvērīgi sist ar zābakiem. Ko iesākt???
Iet klāt nozīmētu pievienoties guļošajai. Aizgājis mierīgi līdz ielas stūrim, metos ārprātīgā ātrumā bēgt. Vienīgi, ko varu - paziņot to citiem.
"Visgudrākā" doma - zvanīt citiem mentiem, ha. Tā es vnk gļēvi notinos.

Pusnomods un kontrolējams sižets. Davai, tagad jāuzliek kautkas sireāli murgains.
Aiz drāšu žoga parasta pašvaldības divstāvu māja, apkārt parasta vide. Phe, neinteresanti. Māja, tuvāk tai nākot, sāk kautko riebīgu vēstīt. Vēl varu vadīt un mazinu šausmas, jo šīs ir nepazīstamas un kautkādas bezdvēseliskas. Nav mana omulīgā "dubļu pilsēta", kur varēja romantiski šausmināties. Pirmajā stāvā, kā slimnīcas uzgaidāmajā telpā, dermentīna dīvāniņos sasēduši cilvēki, pārsvarā paveci. Otrajā tas pats, tikai cilvēki tādi, ka gribas kāpties atpakaļ, ko arī daru. Ātrāk prom. Galvenais šeit nevienam nepieskarties. Pirmajā stāvā, steigā teju saskrienos ar kādu it kā normālu. Ceru, ka piedurknes auduma milimetri neskaitās. /Man reālajā dzīvē nu ir neomulīgi, jo tur tiešām nevajadzēja iet/
Ārā pilsētā jau pierastāks noslēgums. Sieviete naktskreklā, ar daunisma seju un izspūrušiem, melniem matiem, ielec pa logu pamestā mājā. Ar ziņkāri, pa blakus logu, nopētu interjeru. Bijušajā dzīvojamajā istabā pavirši noflīzēta viena siena un istabas vidū nolikta vanna. Tālāk pilsētā, jau uzrodas kāds, kas zina stāstīt, ka mikrorajons ir izgromīts un pamazām pamests iedzīvotāju ārprātīgās zvērības dēļ.

Ok, jāiet turpināt čučēt - rīta pusē jau būtu jābūt lēzenāk, vai pat saulaināk.

Šonakt (mirusī) vecmāmiņa jau otro reizi sapnī atkal bija piecas dienas kā mirusi, bet atradās telpās vienkārši apklāta ar kautko.
Šoreiz viņa atdzīvojās un sāka kautko runāt. Mēģinot saprast, ko viņa saka, saucu citus. Neviens neticēja un nemaz nesteidzās.
Lēnām atvilkās, kad vecmamma jau bija devusies atpakaļ.

Laikam vismaz jāiziet līdz kapiņiem, kautkad drīzumā.

Jā, nekā neparasta - nakšņoju uz Avotu ielas trotuāra, tur - tālākajā galā, nez no kurienes uzradušamies guļammaisā.
Rīts. Pamazām uzaust kustība pilsētā. Izlīdis no maisa, it mudīgi mēģinu uzvilkt apenes, bet rokas stīvas, apenes mazas.
Netālu ar kādu skaidrojas policijas ekipāža, kas nu jau sāk regulāri pagriezt galvu uz manu pusi.

Kaukādas svinības, kur tiek gatavots jaunā šika manierē - gaļai un zivij, cepot, paber virsū mušiņas un sīkas vabolītes.
Svinībās ir arī Kaspars, kuram ausī ir plakstiņš. Auss plakstiņā salvetes fragments.
Naski izvilcis pirmo, otro, trešo, nojaušu, ka tur jābūt veselai bagātībai. Un jā - drīz grīda pilna salvetēm.
Bet man, kāds pārsteigums!, no nepareizas nagu graušanas, īkšķis izveidojies par pārnadzi.

Nakts. Klusu sačukstoties, mani aicina paskatīties pa logu, pagalmā.
Nekā nav. Kluss, tumšs pagalms.
"Bet tu paskaties rūpīgāk, vairāk uz leju. Cst! Klusiņām."
O, johaidī - pilns pagalms ar kaimiņiem, kuri saveidojuši kolonnu, klusumā dejo līnijdejas. Redzami vien krāsainākie apģērbi spokaini kustamies.
Un tā esot katru nakti - slepens mājas fetišs.

Nule pamodos no diendusas, saķēris atbaidošu sapni:
Eļektrička. Stāvu kājās, patukšā vagonā un domāju "kāds pizģecs!".
Vilciens pienāks Vācijā jau ap krēslas laiku, kautkādā mikrorajonā.
Mugurā viena jaciņa, naudas nav, tur pat aizņemties nebūs no kā, telefons tur nestrādās, vāceni nezinu.
Turējos rokturī un braucu pretī kautkam salti bezcerīgam.

Vareni nostrādājos naktī. Pret rītu, visu sapni gribēju noseivot ilustratora formātā.
Visu nokurvēju, saplacināju - galvenais lai viss ir kompakti un ērti konvertējami.
Nolēmu, ka jāceļās un jāuzpīpē, lai izštukotu šo sarežģīto operāciju.
Kāds man bija pērsteigums pamostoties, ka...tas nav iespējams :D

Vakar, gulētejot iedzēru leišu nervu tējiņu. Palīdz krist dziļā miegā, un tur arī noraut kādu jaudīgu filmiņu.
Šoreiz miega kino menedžments bija iecerējis hc dark-industrial nakti - laikam atminoties pirms mēneša vai vairāk nomodā skatīto "Chekist".

Pilsētā sācies kautkāds hārdkors - visiem dala AK-47, pa labi, pa kreisi.
Sākumā jautri. Caurumot dēļus un pētīt, kādu demidžu tas paveiks. Diena beidzās.
Kautkāds pagrabs, labirinti ar nopelējušām sienām, un veļas pulverim līdzīgu vielu apbārstīti kakti un vecas, nestrādājošas ierīces.
Atsevišķās cellēs ierīkoti štābiņi, kursē cilvēki. Pats esmu nelielā kompānijā ar pazīstamiem čomiem, kuri feisus nerāda.
Padomijā šis esot bijis radiācijas pagrabs, ne tāds kur slēpties, bet tāds, kur to uzglabāja. Pretīga gaisma, noskaņa, - gribu tikt ātrāk ārā.
Un tad, mūsu mazajam bariņam dara skaidru, ka mums ir "jātiek galā" ar sasietu trijotni, pēc tam to pašiem augšā aprokot. Brīnos, ka visiem sametās slikti, bet neviens neņēmās sačkot. Atcerējies vai izdomājis, ka kautkas nepieciešams augšzemē, dodos nobraukt trīs pilnus autobusa maršrutus.
Nu esmu atgriezies, bet nekas vēl "nav darīts". Tā, fak - man tomēr būs jābūt klāt. Pietam, sasietie ir kautcik pazīstami.
Man nebija jāpiedalās, un, vismaz tik, kā "tikšanu galā" režisors bija izgriezis. Saņēmu vienu no viņiem pie kājām, un neskatīdamies paredzami blāvajā, nedzīvajā sejā, bet vērdamies uz pakāpieniem, ņēmos palīdzēt dabūt to augšzemē. Pa ceļam apstājos mierināt savu, līdz ārprātam saraudājušos bērnu, kautkur vienā no cellēm, labvēlīgu māsiņu ielenkumā.
Apglabāti viņi arī tika sēdus sasieti, bet nu jau ar trosi, kurai, kā izrādās, biju braucis pakaļ.
Vai nav jauki?

Epizodes un žanri nodrošinātu materiālu veselai Future Shorts sezonai.

Atkal jau pārvācos uz jaunām mājām - 2 reizes šonakt, tātad 4. reizi šogad.
Ievēlās ciemos pilnīgi nepazīstama, neaicināta, paliela kompaška.
Sēdējām, čalojām uz platās palodzes, izvietojušies ārpusē, gar visu ārsienu, draudzīgi sakrituši pa bariņiem.
Nedaudz skerī, jo kāds ik pa laikam mēģina pārvietoties, un sanākt pierauties tuvāk palodzes malai.
Vienā brīdī arī izlēmu(!), ka nespēju noturēt līdzsvaru un iekrampējies ar rokām palodzes malā, lecu.
Izrādījās tikai 1/2 stāva lidojums, kaut biju domājis, ka dzīvoju 5.ajā.
Vispār pretīgs sižeta pavērsies, jo IRLā pīpējot pie loga, nodrebu, iedomādamies lidojumu un nomaukšanos uz garāmbraucošā tramvaja jumta.
Nekad sapnī nebiju labprātīgi padevies. Pfē.

Kautkādi traki dzejnieki-aktieri reorganizējuši manas istabas iekārtojumu, paņem matračus un ar skaļu kliedzienu, no spēka met tos pret krēsliem.
Izrādās mēģina jauno lugu. Ā, nu ok - tad saprotams.

S. iespaidīga rota - no kapuces apakšas, pāri vaigam un lūpām milzīgs, tumši sārts putna pirksts.

Sīkscēnas katrai minūtei sava.

Nezināju, ka Latvijā ir divi acetona ezeri. Varētu teikt, dvīņi - netālu viens no otra, līdzīga izmēra un formas.
Šonakt pie viņiem biju. Diezgan pabaisi: pustumsā virzīties gar apglumējušu, vietām izdrupušu, zemu betona nožogojumu, arī pa noglumējušu, slidenu, padomjlaika betona taku.
Izskatās kā parasts ezers, ar nakts debesīm apspīdētu pelēku "ūdens" virsmu.
Domāju, ka dabā tāda koncentrācija gluži nav kā saimniecības veikalos esošajam, bet uz tās slidenās takas pat neriskēju liekties tuvāk pētīt.

O, un tie tradicionālie tuvojošies vilcieni, kad nav spēka uzrāpties uz paaugsta perona, visam esot saspringušam uz sliedēm.

Jāsākas ar vilcienu, kurā pa grīdu izkaisītas telšu formas spēļu figūriņas.
Izkāpjot, tā nav vis pietura, bet fanī pārtijs, ierīkots pamestā lielā mājā.
Esmu ar S., kuru sapnī sauc Ieva - viņa te daudzus pazīstot, - esot forši.
Jā, cilvēki izskatās savējie. Tikai baigais bardaks: diezgan liela nekārtība un piedrazots, kā jau pamestā mājā ar izlūžu grīdu uz lejasstāvu.
Viesu daudz un visi vislaik pārvietojās pa telpām, skaļi sarunājas, apskaujas, 1 pārītis pat drāžas.
Manā virzienā lido divas mazas ripas - zila un sarkana. Laikam redzams, ka vēl nevaru iejusties. Domāju gan - visi tik dzīvīgi, bet es taču esmu miegā.
Tā nu ar davātajām ripām saujā tāds miega šļurbans tieku grūstīts, nevarot ne tās apēst ne nobāzt kabatā.
Būdams regulāri kādam ceļā, vislaik kautko apgāžu; un te ir tik daudz saplēstu stiklu, ka ripas tiek piemirstas un ballīte izvēršas par stikla lausku vilkšanu no plaukstām, locītavām. Sāku jau izpelnīties nosodošus skatienus. Bet kamon, kā var izrēķināt jūsu neparedzamās un straujās trajektorijas - jūs jau mani kautkam uzgrūžat. Un fak kas tas par bardaku, ka viss ir vienos stiklos - uz zemes un uz priekšmetiem?
Tāds stilīgākais bariņš (a la SC interesantākais gals) nolūko mani kā drazu:
- Kas viņš te tāds?
- Nez. Bet gan iejutīsies un mainīsies.
- Tādi nemainās.
Meitenes gan jaukākas. Ir pat kas uzsāk sarunu un cenšas sadraudzēties.
Jā, bet kur Ieva? Aha, tepat vien ir, un atkal nozūd.
Viens džeks skumīgs dodamies uz vilcienu man saka:
- Rīt man jāiet uz cietumu. Zini sieviešu cietumu Iļģuciemā?
- Nu jā, bet vai tad džeki...?
- Jā, man tāds spešal kraims - kodu uzlaušana un pilns kompis ar bērnu pornogrāfiju.
- Mjā... Fak, un uz cik ilgu?
- 200 mēneši.
Turpinu vilkt stiklus no plaukstām, apstaigādams telpas, meklējot Ievu.
- Ieva! Kāds zina kur ir Ieva?
- ...
- Jā šī ir līdzīga, bet manai ir citādi mati.
- Nu tad varbūt citā klasē.
Ā, skaidrs - tātad šī ir bijusi skolas ēka - tāpēc tik jocīgs iekārtojums.
Nu nē, bez kurpēm lejā nekāpšu - tie fakinie stikli.

Nav tas dīvāniņš nekāds no Freida muzeja izzagtajiem eksponātiem.
Vakar iekritis miegā, šķiet, pirms biju paspējis nolikt galvu uz ķisena, modos no dīp-pjūr-slīp-es-e-baļķis.
No prom skrienošajiem sapņiem tik sapratu, ka tie bijuši līdzigi rāmi kā iepriekšējā diena:
Piektdienas Rīga, novakara saule.
Kautkāda hipiju kartona košļāšana pie Bērnu Pasaules, gaidot skā-rtiju.
Maigs slinkums un neorientēšanās savā paša Rīgā, kas nu iekārtota savādāk.
Izmetīs loku pēc džina, kaut lielu un aplinku, bet ērtu.
Pilsētas autobusam, izrādās, ir vecajiem mikriņiem līdzīgs atvāžamais papildkrēsliņš, tikai ārpusē - bez roku balstiem, bet ar atzveltni.
Zeltītas ielas, silts vējš sejā, zem kājām var redzēt asfaltu skrienam.
Un tad šoferīts sāka uzvesties kā itāļu taksists, vakardienas Džarmuša filmā.
Nav arī kur pieturēties, nolekt nevar - pretī brauc mašīnas, arī vieta vistālākā no šņabenēm un centra.
Fak, nevarēju pastaigāties kājām? Romaņķiku caur bērnības rajoniņu sagribējās?
Laikam jau beidzās labi - "titri" bija krāsainā istabā, ar krāsainiem džemperiem, šallēm, draudzīgiem cilvēkiem, gaidot skā-rtiju, siltai saulei zemu esot.