freids vaidēdams apgriezās
23.. Nov, 2010 | 20:45
Vakar, gulētejot iedzēru leišu nervu tējiņu. Palīdz krist dziļā miegā, un tur arī noraut kādu jaudīgu filmiņu.
Šoreiz miega kino menedžments bija iecerējis hc dark-industrial nakti - laikam atminoties pirms mēneša vai vairāk nomodā skatīto "Chekist".
Pilsētā sācies kautkāds hārdkors - visiem dala AK-47, pa labi, pa kreisi.
Sākumā jautri. Caurumot dēļus un pētīt, kādu demidžu tas paveiks. Diena beidzās.
Kautkāds pagrabs, labirinti ar nopelējušām sienām, un veļas pulverim līdzīgu vielu apbārstīti kakti un vecas, nestrādājošas ierīces.
Atsevišķās cellēs ierīkoti štābiņi, kursē cilvēki. Pats esmu nelielā kompānijā ar pazīstamiem čomiem, kuri feisus nerāda.
Padomijā šis esot bijis radiācijas pagrabs, ne tāds kur slēpties, bet tāds, kur to uzglabāja. Pretīga gaisma, noskaņa, - gribu tikt ātrāk ārā.
Un tad, mūsu mazajam bariņam dara skaidru, ka mums ir "jātiek galā" ar sasietu trijotni, pēc tam to pašiem augšā aprokot. Brīnos, ka visiem sametās slikti, bet neviens neņēmās sačkot. Atcerējies vai izdomājis, ka kautkas nepieciešams augšzemē, dodos nobraukt trīs pilnus autobusa maršrutus.
Nu esmu atgriezies, bet nekas vēl "nav darīts". Tā, fak - man tomēr būs jābūt klāt. Pietam, sasietie ir kautcik pazīstami.
Man nebija jāpiedalās, un, vismaz tik, kā "tikšanu galā" režisors bija izgriezis. Saņēmu vienu no viņiem pie kājām, un neskatīdamies paredzami blāvajā, nedzīvajā sejā, bet vērdamies uz pakāpieniem, ņēmos palīdzēt dabūt to augšzemē. Pa ceļam apstājos mierināt savu, līdz ārprātam saraudājušos bērnu, kautkur vienā no cellēm, labvēlīgu māsiņu ielenkumā.
Apglabāti viņi arī tika sēdus sasieti, bet nu jau ar trosi, kurai, kā izrādās, biju braucis pakaļ.
Vai nav jauki?
Šoreiz miega kino menedžments bija iecerējis hc dark-industrial nakti - laikam atminoties pirms mēneša vai vairāk nomodā skatīto "Chekist".
Pilsētā sācies kautkāds hārdkors - visiem dala AK-47, pa labi, pa kreisi.
Sākumā jautri. Caurumot dēļus un pētīt, kādu demidžu tas paveiks. Diena beidzās.
Kautkāds pagrabs, labirinti ar nopelējušām sienām, un veļas pulverim līdzīgu vielu apbārstīti kakti un vecas, nestrādājošas ierīces.
Atsevišķās cellēs ierīkoti štābiņi, kursē cilvēki. Pats esmu nelielā kompānijā ar pazīstamiem čomiem, kuri feisus nerāda.
Padomijā šis esot bijis radiācijas pagrabs, ne tāds kur slēpties, bet tāds, kur to uzglabāja. Pretīga gaisma, noskaņa, - gribu tikt ātrāk ārā.
Un tad, mūsu mazajam bariņam dara skaidru, ka mums ir "jātiek galā" ar sasietu trijotni, pēc tam to pašiem augšā aprokot. Brīnos, ka visiem sametās slikti, bet neviens neņēmās sačkot. Atcerējies vai izdomājis, ka kautkas nepieciešams augšzemē, dodos nobraukt trīs pilnus autobusa maršrutus.
Nu esmu atgriezies, bet nekas vēl "nav darīts". Tā, fak - man tomēr būs jābūt klāt. Pietam, sasietie ir kautcik pazīstami.
Man nebija jāpiedalās, un, vismaz tik, kā "tikšanu galā" režisors bija izgriezis. Saņēmu vienu no viņiem pie kājām, un neskatīdamies paredzami blāvajā, nedzīvajā sejā, bet vērdamies uz pakāpieniem, ņēmos palīdzēt dabūt to augšzemē. Pa ceļam apstājos mierināt savu, līdz ārprātam saraudājušos bērnu, kautkur vienā no cellēm, labvēlīgu māsiņu ielenkumā.
Apglabāti viņi arī tika sēdus sasieti, bet nu jau ar trosi, kurai, kā izrādās, biju braucis pakaļ.
Vai nav jauki?