kōpī-peists no uz desktopa pietaupīta sapņa pieraksta:
16.. Okt, 2014 | 22:58
cibiņš ≡: zivs
Ārā draņķīgs laiks, apmēram kā šodien, tikai uz ietvēm turklāt vēl sniega kupenas. Ar pāris draugiem kautkur steidzamies. Izstiepies uz priekšu, kādu pusmetru virs zemes pacēlis kājas kā peldot, strauji virzos paralēli asfaltam. Asfalts izrādās nav vis ciets, bet kā pārklāts ar audumu. Kas to būtu domājis? Ar rokām aiz tā pievelkoties var virzīties uz priekšu palielā velosipēda ātrumā.
Novirzījies uz ietvi, kur dažviet kupenās ir asiņainas kautiņa pēdas, „levitēju” uzmanīgāk, lai nesasmērētu rokas. Sasodītie urlas. Kā saprotu, piekāvuši Ukrainas atbalstītāju. Turpat arī policija. Taču, ak vai – viņi varētu nesaprast – man joka pēc arī ir uzvilkta uniforma. Aizturējis elpu, lidojot „zemāk par zāli”, esmu viņiem jau garām. Bet nu jā, var arī redzēt – man ir padomju miliča forma, ar visu sēņu formas cepurīti un strīpainu zizli. Tātad, autoinspektora. Un tas jau ir karnevāls, nevis viltvārdība.
Turpat konditorejā uz stūra, stāvēdams rindā, aplūkoju strīpaino zizli, aptaustu dumjās formas miliča cepuri, kad pēkšņi viss pamatīgi izkustas zem kājām. Drīz vien seko nākamais grūdiens, un cilvēki steidz pie loga pētīt debesis. Tātad, tagad! Izeju ārā, bet neko vēl neredz. Bet nu ir skaidrs – tūlīt tas sāksies. Uguns vai ūdens, cerams, nebūs ilgi sāpīgi. Nekāda R.E.M. dziesmiņa „Its the end of the world, and we know it, and I feel fine” prātā gan neskan, bet sajūtas var raksturot tieši tā. Atlikušo pusstundu nolemju izlietot lietderīgi, un glābt savu dirsu, pirms pārejas nākamajā levelī. Tāpat jau Dievs zin, cik mana lojalitāte ir virspusēja. Bet ir īstais brīdis vēlreiz sūtīt tos pašus blāvos signālus.
Novirzījies uz ietvi, kur dažviet kupenās ir asiņainas kautiņa pēdas, „levitēju” uzmanīgāk, lai nesasmērētu rokas. Sasodītie urlas. Kā saprotu, piekāvuši Ukrainas atbalstītāju. Turpat arī policija. Taču, ak vai – viņi varētu nesaprast – man joka pēc arī ir uzvilkta uniforma. Aizturējis elpu, lidojot „zemāk par zāli”, esmu viņiem jau garām. Bet nu jā, var arī redzēt – man ir padomju miliča forma, ar visu sēņu formas cepurīti un strīpainu zizli. Tātad, autoinspektora. Un tas jau ir karnevāls, nevis viltvārdība.
Turpat konditorejā uz stūra, stāvēdams rindā, aplūkoju strīpaino zizli, aptaustu dumjās formas miliča cepuri, kad pēkšņi viss pamatīgi izkustas zem kājām. Drīz vien seko nākamais grūdiens, un cilvēki steidz pie loga pētīt debesis. Tātad, tagad! Izeju ārā, bet neko vēl neredz. Bet nu ir skaidrs – tūlīt tas sāksies. Uguns vai ūdens, cerams, nebūs ilgi sāpīgi. Nekāda R.E.M. dziesmiņa „Its the end of the world, and we know it, and I feel fine” prātā gan neskan, bet sajūtas var raksturot tieši tā. Atlikušo pusstundu nolemju izlietot lietderīgi, un glābt savu dirsu, pirms pārejas nākamajā levelī. Tāpat jau Dievs zin, cik mana lojalitāte ir virspusēja. Bet ir īstais brīdis vēlreiz sūtīt tos pašus blāvos signālus.