2017: level 1 completed
20.. Jan, 2017 | 15:08
cibiņš ≡: zivs
Piektdien, cibrics cabrics - ko? Nē, nē. Ievingrināja plaukstas, un sāka 2. līmeni.
Pirmais 17. gada līmenis izrādījās ļoti krāšņs un izklaidējošs, bet tas, droši vien, mārketinga triks.
2. līmenis nesola neko pārāk interesantu. Mēnešiem ilgu klucīšu bīdīšanu, spēlēšanos ar krāsiņām Adobē, un bezgalīgu ritināšanos pa vingrošanas paklājiņu, lai vasarā, cerot uz Odinu, pavizinātos ar riteni, tepat, pa Ziepniekkalna mežu.
Elastīgai pārejai starp līmeņiem, iedzēra leišu tēju, lai noskatītos izklaidējošu treileri:
Uz veco bērnības dzīvokli, Sarkanarmijas ielā, bija atnācis mans pasniedzējs ar kundzi - patīkami un inteleģenti cilvēki. Apstākļi, kā jau apstākļi šaurā ūķī, ar auksto ūdeni un kopējo tualeti uz pāris dzīvokļiem. Esam labi pazīstami, neviens te degunu nerauks. Tad atnāca kāda, viņiem pazīstama, cienījama kundze. Mākslas sarunas, un es jau sāku justies stulbāk, jo bieži dabūju pieklust, lai neizrādītu savu aprobežotību. Tas viss sīkums. Vēl, pa laikam ierodoties, dzīvoklī jau bija tik eksaltētas kultūras aprindas, kā Džemma Skulme, un kas tik ne. Bez maz Mākslai-Vajag-Telpu brandžas mītiņš. Arī galdā likt nav ko. Nu ne jau to, ko parasti var salasīt ledusskapī.
Tā nu es, devos (lūk, - nepazīstamajā Tallinā, izrādās) meklēt kādu rimčiku. Sapirkos dīvaini, un sapratu, ka tas vienalga ne pēc kāda cienasta neizskatās.
Atgriezies, uzcepu Šokolādes Princi (ļoti garda šokolādes tortīte, ar krējuma kārtām, un pārlietu izkausētu šoko), un piemirsis, ka tas jāliek viesiem galdā, izgrauzu pamatīgu gabalu. Attapies, ka tā ir kārtējā izgāšanās, vienkārši sabīdīju ciešāk kopā, lai izgrauzto caurumu sānos, nu, tā kā neredz. Skulmes tipa kundzes jau sen par šo visu vīpsnāja, bet vismaz telpas bija nomainījušās uz kādu plašu, labi remontētu dzīvokli. (Lūk, dabūja Māksla Telpu)
Tālākie notikumi arī nebija gluži ikdienišķi, bet pārstāstīti, tie būtu tāda izgrauzta un sabīdīta tortīte.
Pirmais 17. gada līmenis izrādījās ļoti krāšņs un izklaidējošs, bet tas, droši vien, mārketinga triks.
2. līmenis nesola neko pārāk interesantu. Mēnešiem ilgu klucīšu bīdīšanu, spēlēšanos ar krāsiņām Adobē, un bezgalīgu ritināšanos pa vingrošanas paklājiņu, lai vasarā, cerot uz Odinu, pavizinātos ar riteni, tepat, pa Ziepniekkalna mežu.
Elastīgai pārejai starp līmeņiem, iedzēra leišu tēju, lai noskatītos izklaidējošu treileri:
Uz veco bērnības dzīvokli, Sarkanarmijas ielā, bija atnācis mans pasniedzējs ar kundzi - patīkami un inteleģenti cilvēki. Apstākļi, kā jau apstākļi šaurā ūķī, ar auksto ūdeni un kopējo tualeti uz pāris dzīvokļiem. Esam labi pazīstami, neviens te degunu nerauks. Tad atnāca kāda, viņiem pazīstama, cienījama kundze. Mākslas sarunas, un es jau sāku justies stulbāk, jo bieži dabūju pieklust, lai neizrādītu savu aprobežotību. Tas viss sīkums. Vēl, pa laikam ierodoties, dzīvoklī jau bija tik eksaltētas kultūras aprindas, kā Džemma Skulme, un kas tik ne. Bez maz Mākslai-Vajag-Telpu brandžas mītiņš. Arī galdā likt nav ko. Nu ne jau to, ko parasti var salasīt ledusskapī.
Tā nu es, devos (lūk, - nepazīstamajā Tallinā, izrādās) meklēt kādu rimčiku. Sapirkos dīvaini, un sapratu, ka tas vienalga ne pēc kāda cienasta neizskatās.
Atgriezies, uzcepu Šokolādes Princi (ļoti garda šokolādes tortīte, ar krējuma kārtām, un pārlietu izkausētu šoko), un piemirsis, ka tas jāliek viesiem galdā, izgrauzu pamatīgu gabalu. Attapies, ka tā ir kārtējā izgāšanās, vienkārši sabīdīju ciešāk kopā, lai izgrauzto caurumu sānos, nu, tā kā neredz. Skulmes tipa kundzes jau sen par šo visu vīpsnāja, bet vismaz telpas bija nomainījušās uz kādu plašu, labi remontētu dzīvokli. (Lūk, dabūja Māksla Telpu)
Tālākie notikumi arī nebija gluži ikdienišķi, bet pārstāstīti, tie būtu tāda izgrauzta un sabīdīta tortīte.