*

manlieks, gandrīz katrs kādreiz ir izjutis kaunu kāda cita vietā. nu redzot kaukādu stulbu, vulgāru, utt. izturēšanos vai izskatu. nebiju nekad iepriekš šai sajūtai pievērsusi īpašu uzmanību, bet pirms pāris dienām nāca atklāsme, ka tā taču ir iedomība un augstprātība slēptā, bet smagā formā. tas kauns taču rodas no vērtēšanas, kura balstās uz to, ka es gan nekad tā nedarītu, kas savukārt balstās uz es taču zinu, ka tā darīt ir stulbi = es esmu gudrāks.
centīšos vairāk nekaunēties par citiem. lai kaunās paši, ja grib. ja negrib, arī nekas.

i) bijām šodien otrreiz uz ļoti, ļoti foršo izstādi Un citi virzieni, meklējumi, mākslinieki Latvijā 1960-1984 Rīgas Mākslas telpā. otrreiz tamdēļ, ka pirmreiz nebijām rēķinājušies, ka tur būs visa kā tik daudz un nebija laika kārtīgi izskatīt, jo bi jāskrien uz darbu. ļoti rekomendēju visiem aiziet uz turieni;
r) kad ieraudzīju to Līvu laukuma panorāmas ratu, pārņema ļoti sirreāla sajūta un bija ļoti grūti noticēt, ka tā patiešām ir īstenība. izbraucām arī, padārgi (3Ls par 5 riņķiem), diezgan smuki, bet nu nekas nenormāli kruts arī nebija. skaidrā laikā drošvien jaukāk;
ē) iemēģinājām jauno, pilnīgi veģetāro indiešu restorānu Kamadena (Lāčplēša 12). likās tāda kā indiešu versija par Teātra bāra restorānu - gan cenu, gan vietas sajūtas ziņā. ļoti jauka apkalpošana un ļoti, ļoti garšīgi ēdieni. lai gan porcijas manam mazajam kuņģītim bija par lielu, bet pārāk gardas, lai atstātu neapēstas - pēc tam neradās nekāda pārstumtības un smaguma sajūta. iesaku paņemt Carob Kakao ar kardamonu (tipa kakao līdzīgs dzēriens, bet no cita auga).

s) esu šo un to lasījusi par apzinātajiem sapņiem, bet pašai vienmēr bijis slinkums kauko nopietni viņiem pievērsties. ir gadījušies arī pāris nepatīkami badtripi, kuros sapriecājos par to, ka apzinos, ka sapņoju, bet beigās nonāku kaukādā pilnīgi bezcerīgā cilpā/bezizejā. nesen ar viens tāds bija, kurš beidzās ar to, ka man lai, ko es nedarītu, nedomātu, nemēģinātu, ir tikai bezgalīga asfalta siena apmēram 15 cm attālumā no acīm. bet vakar vakarā gadījās ļoti interesants piedzīvojums. jutu kā lēni laižos miegā, tad uz brīdi filma pazuda, bet pēc tam atkal atgriezās - es gulēju, bet biju pie apziņas un apzinājos, ka guļu. vēroju sevi it kā no iekšienes, jutu, ka elpa ir kā miegā, ķermenis smags un pilnībā atslābinājies. tad sāku domāt par to vai tā nav vienkārši kaukāda parasta miega paralīze, kādas man šad piemetās vairākus gadus atpakaļ. mēģināju lēni pakustināt rokas pirkstu - kustējās, bet līdz ar to, sajutu, ka slīdu ārā no miega un tūlīt pamodīšos. tāpēc pārtraucu jebkādas ķermeņa un prāta aktivitātes un drīz vien iegrimu pavisam parastā un neapzinātā miegā. droši vien izklausās savādi, bet esmu pilnīgi un nešaubīgi pārliecināta par to, ko piedzīvoju;

m) šodien bija pēdējā reize pusotru mēnesi garajam lekciju/praktisko nodarbību ciklam meditācijas jōgā pie Valda Svirska. ļoti, ļoti interesanta un iedvesmojoša personība, pilna ar siltumu, mieru, pacietību, sirsnību, iejūtību un gudrību. kopš regulāri praktizēju dažus no viņa ieteiktajiem koncentrācijas vingrinājumiem, esu palikusi manāmi līksmāka un priecīgāka. bet, ja arī sadusmojos vai apvainojos ir daudz vieglāk no šī stāvokļa izkļūt. manliekas, ka šīs nodarbības bija tieši, tieši tas, ko man šai dzīves posmā vajadzēja. mazliet jocīgi arī salikās, ka neskatoties uz manu specifisko darbalaiku man kaukā neticamā kārtā bija iespēja tikt uz pilnīgi visām nodarbībām. uz vienu gan nebiju pati sava tizluma dēļ.