*

kopš aizvakardienas vakara esmu ļoti amazed kādās un cik dažādās darbībās ir iesaistīta kreisā pleca locītava.

gāju pa ledainu ceļu (AR RADZĒM, BĻE), paslīdēju, automātiski liku roku apakšā, roka arī aizslīdēja pa ledu un es tai, tādai tizli izstieptai, uzkritu virsū.
vakar aizbraucu uz traumpunktu. uztaisīju rentgenu, izskatījās neviennozīmīgi, bet izrakstā ierakstīja tuberculum majus lūzums bez dislokācijas. pašai likās, ka drīzāk būs kkāds mīksto audu bojājums, jo nav un nebija nekādas tūskas vai asinsizplūduma un sāpes ir kustinot konkrētā amplitūdā + sasprindzinot pleca muskuli.
teorētiski 6 nedēļas saudzīgā režīmā, nēsājot roku kaklā, bet es šaubos, ka es būšu tik rātna. ir pavasaris un man ir jādzīvo.

lietas, kas pagaidām besī visvairāk - nevaru sataisīt matus, viss, kas saistīts ar piedurknēm, tas, ka vismaz pagaidām, nevaru vadīt automašīnu un tas, ka kreisais plecs nezkāpēc mēdz sinhroni sasprindzināties (un sāpēt), tad, kad sasprindzinās labais, lai gan vajadzība ir tikai pēc labā. rakstīt ar divām rokām arī grūti, plecam nepatīk tas leņķis, kurā vajag nolikt roku. un tas, ka īsti nezinu kā tagad vadīt šīs skaistās pavasara dienas. šodien, piemēram, biju plānojusi iet dārzā ar grābekli - kašāt mauriņu un ar lāpstu - likvidēt ārprātīgo kurmju pilsētu, kas ziemā zem sniega sabūvēta. un jāt.