Šodien sajūta, ka manī beidzot pienācis laiks par kādu rūpēties. Varbūt, ka tas laiks jau bija pienācis pirms kāda laika. Tikai tagad tas ir nonācis līdz manam prātam, bet varbūt tas bija jau vakar, kad es iedomājos – ja nu tā nobriešana pāries, ja šis ir Tas brīdis?!

Un divpadsmitos naktī ir spocīgi runāt, ka man tieši šobrīd gribētos iziet un aizcirst durvis vai, nē, iziet klusām – prom. Jo es atnācu ar to rūpēšanās sajūtu manī, bet Viņa staigā apkārt ar seju, kurā dzīve atspoguļota kā lielākais lāsts..un domām, bet tās domas aplīp ap mani rītā un vakarā un smacē, un izdzēš. Tā runāšana un meklēšana – kas bija vainīgs? Jā, tas bija vainīgs, jo tad un tad izdarīja tā, bet patiesībā viss tas sākās ar to, un, par ko man tāds sods...Un ko tas maina?! Nu ko tas maina? Vainīgā meklēšana nepārtraukta, bet es gribu meklēt atslēgu, lai aizslēgtu ausis..es gribu beidzot mierīgi gulēt

...un mazais radījums man ļauj sajusties kā mammai, noglāstot viņa galviņu un pieciešot rotaļas ar manu pildspalvu, kad mēģinu rakstīt. Tāda pieķeršanās un jaukā sajūta, ka kādam ir nepieciešams, lai es te būtu, tepat blakus un atdotu visu uzmanību. Viņa pastiepj galvu un ieliek zodu man rokā, lai apmīļoju...

Caur parku ejot, soļi tik vieni un soma, tā sasodīti smagā soma, ko es katru dienu stiepju, bet tur-neviena nav – krēsla un klusums. Es atbruņojos, man sagribējās nomest somu un maisiņu un vienkārši vienai parkā paraudāt, sajūtot vienlaicīgi to tukšumu, kas tanī mirklī valdīja apkārt. Man sagribējās noskrūvēt patstāvību, vienkārši, lai kāds par mani parūpējas..nē, nē, es neesmu tā feministiskā būtne, kas gavilē par sieviešu bezgalīgo spēku

Iegrimt dziļi, dziļi siltajā vannā

Noskrūvēt pēdas

Izskrūvēt no acīm spuldzītes

Mūzika un nakts

Un rožlapiņas upeņu tējā..

Bet tiek tikai grāmatu lapas

Kamēr pēdas bļodiņā ar ūdeni atpūšas

...un tomēr...labi kaut kā..

tas varbūt dēļ jogurta ar pārslām

Sajūtās: mīļā

Ir jauki sajusties mazai zem lielas, lielas pilsētas debesīm, pie lielu, lielu māju kājām. Skaties tikai augšup, skaties apkārt – greznums, viss ņudz un skrien...tur kalna galā pasaule tik maza un liela reizē, un pats atkal esi mazs, bet tomēr – pieveicis to milzeni un tagad stāvi te, pašā augšā, patiesībā jau, kā skudra pret to visu. Katrs muskulītis tagad sajūt to pastaigu. Tā tu mētājies starp pieminekļiem un dabas varenību, un visādu krāsu ļautiņiem un, gribot, lai būtu vislabāk, pēkšņi sajūti apjukumu un tad, lūk – te ir mana mīļā, drošā roka...un mierīgais prāts, kas neļauj plēst traukus un zibeņot...viss beidzas labi un nekas jau patiesībā nebeidzas

„...bet nu jau ļoti, ļoti...”... ļ o t i  un tieši tā ir labi

Šis kaķēns dažreiz pasaka varbūt par daudz

Bet, lai arī kā – katru dienu iedomājos, cik...

Nē, es negribu to pateikt tā

Tas drīzāk ir tas apskāviens, un tā sajūta, kā dziesmā, filmā, kā manī tas kaut kur ierakstīts

Kāds nesaprotams mehānisms ļauj Tev to izlasīt?!

Pasapņot, pasapņot...ir patiesībā tik vienkārši...īpaši, ja nav neviena cita un ir tikai trauslais un tik bīstamais –„esmu atradusi...”

Un varbūt tieši tās ir bailes – „Atrast-Pazaudēt”..

tumšs 25. autobuss, kurā pretī sēdēja puika, kas mēģināja, atmuguriski braucot, algebras mājasdarbu pildīt, brīnumjauks luksoforu gaismu atspīdums ceļazīmēs un ausīs skanošs A-Ha "Velvet"...tas braukšanu beidzot mājās badā pulksten 19:30 padara patīkamu

Sajūtās: hopeful

One empty me

With ice-cream and tv

I scream on tv

53 kilos of empty me...

Sajūtās: tired

dažreiz gribētos būt pasaules nabai
bet labai nabai, lai tas nav tā, ka rāda ar pirkstu un saka - tā naba taču ir galīgi netīra

..un sajūtu termosam..

man nepatīk, kad viņi strīdās
izstrādājusies tāda ģimenes strīdu alerģija - savilkt asti ritenī un pazust
gribu būt tīra no tā
un joprojām - gribu būt laime kādam
varbūt tas ir tāds naivs piepildījums,
bet tas ir
kaut šovakar kāds man sasietu rokas un noslēptu visu šokolādi, kas ir manā mājā

pēdējā laikā liekas, ka naktis domātas kam labākam par miegu,
bet dienas - tam, kam nav domātas naktis
 
un varbēt ne pasaules nabai, nē, nabai nē, tikai spuldzītei kāda istabā..neizdegošai

..un es sev izsapņoju kaislīgu piektdienas nakti...lai arī kādu, lai arī ko es darīšu, bet tas būs..kaut vai kaislīgi silta zupa ar burkāniņiem...kaut vai - Es un Es.

es biju jauka un laimīga, un...galu galaa viss pavisam jauki ir...bet es paskatījos un sapratu, ka tā sāpe tomēr vēl ir . Nez, vai bija jāčakarē mani, lai tagad uzvestos tieši tāpat un baudītu ...?! tāda ļauna "rūpēšanās" un es...pat nekaunos no šīs ļaunatminības šoreiz...

Domāju-man tā nejaukā temperatūra~37,1, kad parasti sajūta nelāgāka nekā pie visiem 38 un pasaule ar visiem iedzīvotājiem šķiet nedaudz sazvērējusies, bet nē, viss ir pavisam otrādāk – atdziestu – tā ap 35„ar kapeikām”.

Stāstu sev nu tagad, ka esmu neuzvarama...vai vismaz jau kaut kāda trula rudensapaukstēšanās mani no kājām nenogāzīs

Ak, bet ķīmijas gramatu veitā es tagad ar baudu labprātāk iegrimtu Tūves Jansones „Komēta nāk”-tāda grāmata ar vasaras rītu un kaķēna noskaņu...

skrēja pa ielām Pilsētas Meitene un uzskrēja...Bijušajam...un...atvainojās
Nav ko te daudz muldēties par un ap, bet tagad Pilsētas Meitene un Bijušais ir atkal draugi

Tik ilgi klausījusies savā elpā sen nebiju – ātrā, lēnā, ritmiskā vai asaru izjauktā, sen nebiju sev tik tuvu. Un tieši šobrīd sajūta, ka „es varu” atkal mēģina caururbt to padošanās asfaltu, pat, kad asaras ripo, tikai noturēt to. Un es joprojām spītīgi turos pie sev iemācītā „nepalaist vaļā to, kas tev dārgs”, kaut šobrīd šķiet, ka mani palaistu vaļā gan..

Nu beidzot šķiet, ka man pat nav vairs viltīgā plāna. Neliels padošanās mirklis...jāpierod?! Šķiet gan, ka šāda padošanās īsti neatbilstu manai politikai...un varbūt, kad es pēc simts gadiem šito pārlasīšu, es jau zināšu rezultātu vai vienkārši nezināšu vairs par ko vispār ir runa

Sajūtās: cold

Diezgan vienveidīgs prāts. Un pumpuri, lapas vai ... lai nu kas, bet smaržu palicis mazāk, un šķiet, ka tas drīzāk tāds iekšējs smaržu deficīts un pēdējā laikā pārāk daudz apkārt to mākslīgo, bet meklēto sajūtu smaržu nav. Un vārds „nav”. Tikai tagad ieklausos, kāds sauss vārds tas ir – izskan kā vatē. Sausi – nav, nav, nav.

Bet šodien mani vismaz tauriņi apmeklēja. Varbūt pie vainas tās dažas dienas vai vispār apstākļu maiņa.

Jaunkundze grib buljonu un cepumiņu. Vai buljona vietā labāk siera biezeņzupu, bet laikam jau, ka samierināšos tikai ar cepumiņu.

Izrādījās, ka esmu nu tā vienīgā savā grupā ar gužām gausu amilāzi siekalās. Nē, nē, neņemu ļaunā - jāstrādā lēni un ar apdomu...

kaut ko īsti neatrodu, kaut ko gaidu...kaut kas notiks.
Doma tik pat konkrēta un visurpiemērojama, kā horoskops, lai gan nav arī meli. Nez, bet laikam nav tā labākā sajūta, ar kuru likties uz auss. Jā, un man vēl augt un augt (un ceru-neizaugt)

Vakarā rokas smaržo un lēni iegremdēju tās siltā ūdenī. Tā ir savāda sajūta – šovakar – var tā stāvēt stundām, domāt – nedomāt kaut ko, skatīties spogulī un acīs ieraudzīt sev aizgājušo dienu. Tas ir tā, kad pats sev kādreiz esi otrs, pats sev pieskaries un jūti savādāk un tad – pazīsti katru līniju, lai gan...esmu harmonijā ar Tevi vairāk nekā ar sevi. Kaut es varētu tevi paturēt ilgāk, kad apkārt ir tumsa un pazust glāstu jūrā, lai gan tas viss...bet es nemāku runāt un uzticēties, es varu salūzt un atklāties, bet tas jau ir biedējoši.

Negribēju klausīties, kā viņa runā tikai sliktu, gaida tikai nelaimes, kas var notikt, gribēju likt apklust, aizvērties..

Aizveru acis, zosāda...vai no pieskāriena? Es ticu brīnumiem.

Sajūtās: intimidated