Vakarā rokas smaržo un lēni iegremdēju tās siltā ūdenī. Tā ir savāda sajūta – šovakar – var tā stāvēt stundām, domāt – nedomāt kaut ko, skatīties spogulī un acīs ieraudzīt sev aizgājušo dienu. Tas ir tā, kad pats sev kādreiz esi otrs, pats sev pieskaries un jūti savādāk un tad – pazīsti katru līniju, lai gan...esmu harmonijā ar Tevi vairāk nekā ar sevi. Kaut es varētu tevi paturēt ilgāk, kad apkārt ir tumsa un pazust glāstu jūrā, lai gan tas viss...bet es nemāku runāt un uzticēties, es varu salūzt un atklāties, bet tas jau ir biedējoši.

Negribēju klausīties, kā viņa runā tikai sliktu, gaida tikai nelaimes, kas var notikt, gribēju likt apklust, aizvērties..

Aizveru acis, zosāda...vai no pieskāriena? Es ticu brīnumiem.