pārvākšanās

Vienīgā mūzika, kas ar mani var izdarīt ko tādu, es sēžu un nevaru nosēdēt, muskuļi pilnīgi paši no sevis saraujas ritmā. Lai gan saslimu ar šo jau sen, gadus desmit, šķiet, atpakaļ, kad aizgāju operā uz "Dzelteno Tango". Tur tas bija kopā ar lielisku baletu un pilnīgi mani nohipnotizēja, bet tagad es dabūju ierakstu "The Tango Club Night #02". Kā ieslēdzu, gribot negribot jādejo un tik sasodīti patīkami tas ir.

Nekad nedomāju, ka tāda dzemdniecība liks tik daudz ko domāt..pat mainīt šādus tādus uzskatus un dažu lietu uztveri. Efekta ziņā noteikti šinī pusgadā pagaidām iedarbīgākais cikls uz manu prātu un citām sajūtām. Vēl tik jāsagaida psihiatrija - tā arī daudzsološa. Nē, nē, dzemdniecība mani galīgi nepārliecināja kļūt par vecmāti vai dzemdību speciālistu, bet katru dienu domāju par to, kā dabā viss iekārtots, kādu to visu padara cilvēks, godīgi sakot, mainās arī uzskati par pretējo dzimumu. Neesmu pārliecināta, ka uz labo pusi, jo apkārt sasodīti daudz sliktu piemēru - nu tas tā, paldiesdievam, ne manā tuvumā, bet acīs tomēr lec. Diemžēl sliktais vienmēr "lec" vairāk. Es pirms cikla vecmāmiņai nedaudz bubināju, ka šo ciklu ne pārāk gribas, bet viņa apgalvoja, ka tas taču esot skaisti...nu dzemdības, es te domāju. Nu nez, vai dzemdības ir skaisti, ja nu vienīgi tas moments, kad viss beidzies un sīkais ķeburs tiek uzlikts mammai uz vēdera. Jā, tad arī man bija smaids un atvieglojuma nopūta. No vienas puses kaut kā tas viss pilnīgi nenormāli man izskatās (izmēru attiecību ziņā laikam visvairāk, lai gan vēl ir šis tas), no otras puses ir tomēr interesanti, kā tas ir, kad pašai pienāk šis brīdis. Nu jā, tad nu atceros vienu Dr House sēriju, vienu no pirmajām, kur viņš visai sarkastiskā veidā meičai paziņoja par grūtniecību. Nu ko, pašlaik esmu House tips, bet nenoliedzami, man vēl augt un augt.

Pēdējā laikā “paņem” nejauša filmu noskatīšanās. Jaukākais tas, ka visas šīs filmas beigu beigās patīk. Nu šīs brīvdiena ir gaužām auglīgas. Vienīgā no filmām, uz kuru parakstījos apzināti ir jaunais Džeimss Bonds. Un, jā, patika. Domāju, ka Daniel Craig beidzot Bondam piešķir arī dvēseli un emocijas...nav viņš vairs tāds vēsais smukulītis, pie kura kājām krīt sievietes un viss iet no rokas.

No nejaušajām, kā pirmā ir “Собачье сердце ” pēc M. Bulgakova stāsta motīviem. Es atceros, ka bērnībā baidījos no šīs filmas, bet mamma vienmēr bija un ir sajūsma, bet piektdienas naktī negribējās vēl iet gulēt un es sāku skatīties. Vienmēr biju domājusi, ka filma bēdīga, galvenokārt, baidoties par suņa dzīvību. Nu tā virspusēji – negribu, ka dzīvnieciņam dara pāri, bet sapratu, ka režisors ir filmu piesātinājis ar neatkārtojamo bulgakova ironiju un humoru un skatīties tīrā bauda...un nevienam jau tur pāri nenodara.

Šorīt, izrāpojot no gultas ar ierasto svētdienas sajūtu sevī (un svētdienas sajūta nav nekas labs. Tipiskākie simptomi ir vēlme samīcītā izskatā pavadīt visu dienu dīvānā zem plediņa ar siltu zupiņu), ievēlos dīvānā, lai mēģinātu nedaudz savākties. Pēc brīža nonācu līdz stāvoklim, kad biju spējīga paņemt pulti un meklēt, ko varētu paskatīties. Īsumā, secināju, ka nekā nav, bet pa vienu no filmu kanāliem sākās filma, kuras nosaukums, tulkojumā no krievu valodas – Personāžs...žanrs, kā uzskatījuši tie kas nu to filmu rāda – fantastisks trilleris. Sākums – nekāds, vēl ņemot vērā manu tā brīža stāvokli. Pēc brīža filma mani ieinteresēja, bet vēl pēc laiciņa – es iegrimu, beigās – nespēju atrauties. Kā pēc tam uzzināju, filmas patiesais nosaukums - “Stranger Than Fiction”.

Nu un pēdējā, kam es pievērsos, jau atkal nejauši pārslēdzot kanālus, - “Sleuth”. Nu labi, pievērsos, jau tāpēc, ka ieraudzīju Jude Law ekrānā. Šo nesanāca noskatīties, bet likās, ka interesanta varētu gan būt.

Filmas tādas, ko es labprāt iesaku noskatīties, bet nu tad jāskatās tā kārtīgi, jo šīs filmas nav no tām, ko fonā var palaist.

un kā katram cilvēkam (man vismaz tā šķiet), man nepatīk, ka man dara pāri. Nu un tas jau nav tā, ka tikai fiziski. Vārdi dažreiz ir kā nazis un vēl, ja tie trāpa vājajā vietā un nāk no cilvēka, kuram it kā tevi būtu tik ļoti jāzin, jo tu esi jau tik ļoti atvēries. Turklāt, es esmu no tiem radījumiem, kas savas emocijas neslēpj. Nu labi, nekādas drāmas, jo es esmu arī lieliska komēdiju aktrise. Pasmaidam un esam skaisti!

Atmetot intelektu, noskatījos Dirty Love. Stulba filma, nu jā tā visdrīzāk varētu teikt pieaudzis prāts, bet tas bija tieši tas, ko šovakar vajadzēja, es pat teiktu vairāk - kaut kas man tur patika un es paķiķināju, pa gultu vārtoties.

Nu jā, es atzīstos, ka nedaudz murrāju Rīgas ielās ieraugot šo.

Cik ilgi vēl jāgaida?!

Es esmu pavisam jau gatava...

mīlēt peļķes un sveikt taurinjus

Klausīties sniegā zem kājām

Es tagad skrienu

mēģinu izskriet cauri veselam rudenim

Lai paspiestu ziemai roku

un iedotu karstu skūpstu*

Nez, kā pie jums, bet pie mums ir skaists vakars un man ir romantisko vakariņu noskaņojums, tikai vēl sasodītā slimības vēsture jāparaksta. Gan jau arī kāds no kaķiem piekritīs tām vakariņām...

Viss sākās ar to, ka es tikai gribēju lai pārmaiņas pēc arī manis dēļ kāds nedaudz sajūk prātā. Iemācamies samierināties :P
Viss turpinājās ar pēcpusdienas pārbīli. Nu mans vecais draugs vēders sāpuļo jau trešo dienu un mēģina darīt visādas lietas, ko kārtīgam vēderam nenāktos darīt. Šovakar viņš nolēmis mani vēl vairāk iepriecināt. Tad nu tā. Atnācu no brīnumainās otorinolaringoloģijas (lielisks vārds;), nolēmu nedaudz pirms sporta kluba pasnaust. Pamodos ar šausmu sāpi labajā sānā vēdera lejasdaļā. Es jau gan zinu, kas ir šinī vietā! Nu ko, guļu, nedaudz mēģinu pagriezties un lēni prātā(kas mani pārsteidza ar savu mieru šinī situācijā) prātoju: "tagad iešu lejā, pateikšu, ka jābrauc uz slimnīcu, vajadzēs apturēt sporta kluba abonementu, labi tātad man vēderā uztaisīs trīs caurumiņus, pa nabu ieliks kameru, delikāti izņems to neģēli, Ō - izbaudīšu pirmo reizi vispārējo narkozi, varbūt tikšu pie Dr. Brikuna, ai, galvenais, lai neliek urīna katetru, nu gan jau neliks, diezgan jau pat tas viss interesanti būtu, žēl tikai, ka man bija pārliecība, ka ar mani jau tas nenotiks, nu nekas...tagad...uhh...tikai...au...jāpagriežas...hmm...labo kāju pie vēdera...ahh...ir bišķi labāk, varbūt līdz slimnīcai varu pati aiziet. Jā, vispār varbūt es tikai to sānu slikti sagulēju, bet pārāk jau nu tas viss trāpīgi īstajā vietā...". Tā es jau biju novietojusies uz muguras. Sāpes palika mazākas un es nolēmu, ka jāpagriežas vien uz otra sāna pagulēt vēl pusstundiņu. Nu man dažreiz šķiet, ka miegs lietas pavirza vai nu uz slikto vai labo pusi, tad jau redzēs..pamodos pēc pusstundiņas, sāpēt vēl kaut kur nedaudz sāpēja, bet tam par godu nolēmu iet uz sporta zāli ar domu, ka, ja jau būs, tad būs. Lieliski ir tas, ka nodarbībā izdevās pilnīgi par to aizmirst. Tagad varu tikai teikt, ka nedaudz sāp joprojām, bet netraucē. Plāns - nogaidīt un, ja nerimsies rīt parīt, iešu pa taisno uz ķirurģijas nodaļu, jo uzņemšanā ir nejaukās tantes, bet tur jaukais dakteris, kurš bez tam mani arī atpazīs. Drīkstat novēlēt man ne-apendicītu.

man šodien nav ko teikt ;) bet esat droši, es pašlaik priecājos...tāpat

tu atbrauksi mājās, es tad padzirdīšu tevi ar siltu tēju, ar siltu mīlestību...man šķiet, ir lietas, ko nevar un arī nevajag salīdzināt vai iemainīt pret ko citu...un neviens ofisa galds nav mīļāks un siltāks par mīļā ķermeni

tātad šodienas stāsts ir tāds - šodien atkal lieliskā diena ar zobārsta apmeklējumu un tagad vaigu kā mazu spilventiņu, kurā varētu arī turēt adatas, jo nejūtu neko. Bet pārmaiņas pēc, šoreiz apmeklējums mani drīzāk iepriecināja. Izeju pa zobārsta durvīm, bet pagalmā mani sagaida kaķēns. Mazs, slims, ar pūžņojošām actiņām un vispār tāds mātes dabas brāķītis. Un tā viņš tur stāv, it kā būtu gaidījis, ka iznākšu. Viņš stāv un skatās man acīs...es stāvu tieši tāpat..un šķiet kāda daļiņa manis joprojām tur stāv. Mēģināju šamo pasaukt pie sevis, bet viņš tikai izdvesa mazu, klusu "pīī" un aizskrēja, kā nojausdams, ka, lai kā arī gribētu, es vairs nevarau mājās atstiept vēl vienu kustonīti. Un var jau būt - viņš nemaz cita likteņa nezin, var būt, viņš līdz spalvu saknēm ir mežonītis, bet iekšā mežoņa vēlme glābt šo radībiņu. Es viņu nenoķēru. Es tikai spēju kārtējo reizi padomāt - kas tie ir pa cilvēkiem, kas izmet dzīvniekus uz ielas? Kas tie ir par sūda cilvēkiem? Un nestāstiet man par piedzimušajiem bērniņiem vai ko tamlīdzīgu, ja nu vienīgi saimnieka nāve. Atcerējos Trollītī Muminā mazo noslēpumaino kaķēnu un mājās iečukstēju saviem kaķiem, cik tomēr laimīgi viņi ir. Var jau būt, man šodien kāds "pārāk emocionālis"...es atkal mācos priecāties par mazajām un ne tik mazajām lietām, kā šodienas debesīm, piemēram, jo, ja man vakar bija prieks, ka mājās viss labi, tad šodien izrādās, ka gluži tā nav gan

...gribās mīlēties....lai gan...gribās arī kaut ko vairāk.
patīkama, satraucoša vēlme..

Interesanti, esmu sapratusi, ka katrs esam bremze savā jomā - kādam, kas dara ekstrēmas lietas vispārpieņemtajā nozīmē, solis sadzīvisks pēkšņi kļūst nesperams...un otrādi, protams...

Ziniet, man tik ļoti patīk tā mango skuju garša...vispār jau viņam piemīt jauks garšu kokteilis. Tāpēc man garšo mango.
Es īsti nevaru aptvert, ka piektdien man jāliek pirmais eksāmens šajā semestrī...vispār jau neaptveramais ir tas, kā dēļ man šādā priekšmetā vispēr ir eksāmens, jo neko vairāk kā ieskaiti tāda sabiedrības veselība nav pelnījusi, bet nu labi. Jaukāk ir tas, ka pēc tam es došos jāt...un pēc tam....man atkal sāpēs pakaļa (tā nu ir viena nodarbe, no kuras mani neliels stīvums un grūtības (jo es jau neesmu nekāds profesionālis, bet ierūsējis iesācējs) nespēj atbaidīt)

nedēļa diezgan smaga - lielas pārmaiņas, kas mijas ar lielu rutīnu, mazliet apjukumu un mazliet skumju.
Šodien pēkšņi sajutos tā, ka varbūt arī vienā mirklī varētu noslaukt savu kontu (tu kādreiz bija ko slaukt, bet tagad svilpo vējš, bet nu pieņemsim, ja tā nebūtu), savākt savas mantas nopirkt pirmo biļeti uz CA un pazust. Patiesībā, šķiet, ka pa šo vienu vientuļo nepilno nedēļu es esmu jau vairāk kļuvusi patstāvīga...varbūt arī impulsīvāka...liekas, ka kaut kā taču jāvar paraut to laiku uz priekšu, ātrāk nodzīvot līdz 22.12.. Rūgtā patiesība ir tāda, ka ātri paiet tikai tas laiks, ko es gribēu aizkavēt.

Ak, un pie tā visa es tā somatizēju – kuņģī kaut kāds kodolkarš un zarnas sasietas mezglā...tā nu ir - jāsavācas, jāuzticas sev un jāieiet siltā vannā

Neņemiet personīgi, Kaķim joprojām īsta jūtu ķīmijas laboratorija. Viņa tikai ar jums nerunā...

vismaz es iemācījos domas iebāzt kabatā, lai netraucē, bet, kad tomēr atkal ielien galvā kāda noteikta(un šoreiz es domāju noteikto domu, kura pašlaik ielīdusi galvā), sāk nākt bimba kādā mirklī, jo es pieķeru tad pēkšņi sevi pie izmisīgas analizēšanas un mēģināšanas nostāties vismaz divās pozīcijās. Neviena no tām jau neuzvar. Nu es esmu tāds sasodīts plānotājs, bet vēl sasodītāks es esmu sapņotājs - tāds sievišķītis, kas savā galvā izlolo mazas ainiņas. Pienāk mirklis - blīkš, blākš! - ainiņas nepiepildās un visdrīzāk viss notikušais ir pat galīgi tālu no plānotā. Sievišķītis saīgst kā Sivēns pie pārplīsušā balona un vēl tomēr mēģina visu griezt pa savam. Nu nesanāk. Sievišķītis - Sivēns sadusmoja. Kā bērni, kad nesanāk un nesanāk kaut ko izdarīt. Nu un tas viss tikai vienā gadījuma, tikai ar vienu cilvēku. Pēkšņi situācija veidojas pati no sevis, es tur nevaru pielikt pat pirkstu, pieņemt tikai. Vai varbūt man tad pat pirkstu negribās vairs likt un šķiet, ka visu nosaka tas otrs. Aaaah...nu panāc tač man nedaudz pretī! Tas taču nepaliks nepamanīts, Tu taču to pavisam noteikti zini...Bardaks galvā mani padarījis tik trulu, ka es pat te nevaru vairs nekādu filozofisko skaisto domu atstāt. Es tik mēģinu tikt skaidrībā ar sevi - tas notiek Kaķa dārziņā pēdējā laikā.

dažreiz tuvu sanāk tālu un tad vairs nesaprotu, ko es tajā visā nesaprotu. Es gaidu rītdienu ar sarkanām kurpēm - man jau šķiet, ka pusgadu gaidu, vai varbūt kopš tās izpārdošanas, kad šamās nopirku. Staigājot pa dārzu, kāja it kā neveikli no čības izšļuča un nokļuva mīkstā, siltā, irdenā pelēkzemē...neparasti mīļa "beidzotirpavasarisklāt" sajūta. Lūdzu, liec man lidot! Ir labi, bet lidot vairs nesanāk, bet, kad nav tās manas sajūtas un taureņu nav...šķiet Tev viņu nav vairāk nekā man...man nepietiek vairs spēka viņus vienai meklēt. Šķiet pēdējā laikā tieku tuvāk sev...pats sev nekad nevar aiziet prom...pats sev vienmēr ir. Man Kaķis man arī vislaik ir. Nezināju, ka tāds patstāvigais kustonis var tā pieķerties, sekot soli solī. Nudien tas aizkustina un priecē katru dienu.

Sasodīti labi ir samīdīt nogurumu uz stepa platformas un sajusties ņiprai meitenei. Es varētu arī jūs mīlēt šovakar.