nedēļa diezgan smaga - lielas pārmaiņas, kas mijas ar lielu rutīnu, mazliet apjukumu un mazliet skumju.
Šodien pēkšņi sajutos tā, ka varbūt arī vienā mirklī varētu noslaukt savu kontu (tu kādreiz bija ko slaukt, bet tagad svilpo vējš, bet nu pieņemsim, ja tā nebūtu), savākt savas mantas nopirkt pirmo biļeti uz CA un pazust. Patiesībā, šķiet, ka pa šo vienu vientuļo nepilno nedēļu es esmu jau vairāk kļuvusi patstāvīga...varbūt arī impulsīvāka...liekas, ka kaut kā taču jāvar paraut to laiku uz priekšu, ātrāk nodzīvot līdz 22.12.. Rūgtā patiesība ir tāda, ka ātri paiet tikai tas laiks, ko es gribēu aizkavēt.

Ak, un pie tā visa es tā somatizēju – kuņģī kaut kāds kodolkarš un zarnas sasietas mezglā...tā nu ir - jāsavācas, jāuzticas sev un jāieiet siltā vannā