tātad šodienas stāsts ir tāds - šodien atkal lieliskā diena ar zobārsta apmeklējumu un tagad vaigu kā mazu spilventiņu, kurā varētu arī turēt adatas, jo nejūtu neko. Bet pārmaiņas pēc, šoreiz apmeklējums mani drīzāk iepriecināja. Izeju pa zobārsta durvīm, bet pagalmā mani sagaida kaķēns. Mazs, slims, ar pūžņojošām actiņām un vispār tāds mātes dabas brāķītis. Un tā viņš tur stāv, it kā būtu gaidījis, ka iznākšu. Viņš stāv un skatās man acīs...es stāvu tieši tāpat..un šķiet kāda daļiņa manis joprojām tur stāv. Mēģināju šamo pasaukt pie sevis, bet viņš tikai izdvesa mazu, klusu "pīī" un aizskrēja, kā nojausdams, ka, lai kā arī gribētu, es vairs nevarau mājās atstiept vēl vienu kustonīti. Un var jau būt - viņš nemaz cita likteņa nezin, var būt, viņš līdz spalvu saknēm ir mežonītis, bet iekšā mežoņa vēlme glābt šo radībiņu. Es viņu nenoķēru. Es tikai spēju kārtējo reizi padomāt - kas tie ir pa cilvēkiem, kas izmet dzīvniekus uz ielas? Kas tie ir par sūda cilvēkiem? Un nestāstiet man par piedzimušajiem bērniņiem vai ko tamlīdzīgu, ja nu vienīgi saimnieka nāve. Atcerējos Trollītī Muminā mazo noslēpumaino kaķēnu un mājās iečukstēju saviem kaķiem, cik tomēr laimīgi viņi ir. Var jau būt, man šodien kāds "pārāk emocionālis"...es atkal mācos priecāties par mazajām un ne tik mazajām lietām, kā šodienas debesīm, piemēram, jo, ja man vakar bija prieks, ka mājās viss labi, tad šodien izrādās, ka gluži tā nav gan