Nekad nedomāju, ka tāda dzemdniecība liks tik daudz ko domāt..pat mainīt šādus tādus uzskatus un dažu lietu uztveri. Efekta ziņā noteikti šinī pusgadā pagaidām iedarbīgākais cikls uz manu prātu un citām sajūtām. Vēl tik jāsagaida psihiatrija - tā arī daudzsološa. Nē, nē, dzemdniecība mani galīgi nepārliecināja kļūt par vecmāti vai dzemdību speciālistu, bet katru dienu domāju par to, kā dabā viss iekārtots, kādu to visu padara cilvēks, godīgi sakot, mainās arī uzskati par pretējo dzimumu. Neesmu pārliecināta, ka uz labo pusi, jo apkārt sasodīti daudz sliktu piemēru - nu tas tā, paldiesdievam, ne manā tuvumā, bet acīs tomēr lec. Diemžēl sliktais vienmēr "lec" vairāk. Es pirms cikla vecmāmiņai nedaudz bubināju, ka šo ciklu ne pārāk gribas, bet viņa apgalvoja, ka tas taču esot skaisti...nu dzemdības, es te domāju. Nu nez, vai dzemdības ir skaisti, ja nu vienīgi tas moments, kad viss beidzies un sīkais ķeburs tiek uzlikts mammai uz vēdera. Jā, tad arī man bija smaids un atvieglojuma nopūta. No vienas puses kaut kā tas viss pilnīgi nenormāli man izskatās (izmēru attiecību ziņā laikam visvairāk, lai gan vēl ir šis tas), no otras puses ir tomēr interesanti, kā tas ir, kad pašai pienāk šis brīdis. Nu jā, tad nu atceros vienu Dr House sēriju, vienu no pirmajām, kur viņš visai sarkastiskā veidā meičai paziņoja par grūtniecību. Nu ko, pašlaik esmu House tips, bet nenoliedzami, man vēl augt un augt.