Pēdējā laikā “paņem” nejauša filmu noskatīšanās. Jaukākais tas, ka visas šīs filmas beigu beigās patīk. Nu šīs brīvdiena ir gaužām auglīgas. Vienīgā no filmām, uz kuru parakstījos apzināti ir jaunais Džeimss Bonds. Un, jā, patika. Domāju, ka Daniel Craig beidzot Bondam piešķir arī dvēseli un emocijas...nav viņš vairs tāds vēsais smukulītis, pie kura kājām krīt sievietes un viss iet no rokas.

No nejaušajām, kā pirmā ir “Собачье сердце ” pēc M. Bulgakova stāsta motīviem. Es atceros, ka bērnībā baidījos no šīs filmas, bet mamma vienmēr bija un ir sajūsma, bet piektdienas naktī negribējās vēl iet gulēt un es sāku skatīties. Vienmēr biju domājusi, ka filma bēdīga, galvenokārt, baidoties par suņa dzīvību. Nu tā virspusēji – negribu, ka dzīvnieciņam dara pāri, bet sapratu, ka režisors ir filmu piesātinājis ar neatkārtojamo bulgakova ironiju un humoru un skatīties tīrā bauda...un nevienam jau tur pāri nenodara.

Šorīt, izrāpojot no gultas ar ierasto svētdienas sajūtu sevī (un svētdienas sajūta nav nekas labs. Tipiskākie simptomi ir vēlme samīcītā izskatā pavadīt visu dienu dīvānā zem plediņa ar siltu zupiņu), ievēlos dīvānā, lai mēģinātu nedaudz savākties. Pēc brīža nonācu līdz stāvoklim, kad biju spējīga paņemt pulti un meklēt, ko varētu paskatīties. Īsumā, secināju, ka nekā nav, bet pa vienu no filmu kanāliem sākās filma, kuras nosaukums, tulkojumā no krievu valodas – Personāžs...žanrs, kā uzskatījuši tie kas nu to filmu rāda – fantastisks trilleris. Sākums – nekāds, vēl ņemot vērā manu tā brīža stāvokli. Pēc brīža filma mani ieinteresēja, bet vēl pēc laiciņa – es iegrimu, beigās – nespēju atrauties. Kā pēc tam uzzināju, filmas patiesais nosaukums - “Stranger Than Fiction”.

Nu un pēdējā, kam es pievērsos, jau atkal nejauši pārslēdzot kanālus, - “Sleuth”. Nu labi, pievērsos, jau tāpēc, ka ieraudzīju Jude Law ekrānā. Šo nesanāca noskatīties, bet likās, ka interesanta varētu gan būt.

Filmas tādas, ko es labprāt iesaku noskatīties, bet nu tad jāskatās tā kārtīgi, jo šīs filmas nav no tām, ko fonā var palaist.