Viss sākās ar to, ka es tikai gribēju lai pārmaiņas pēc arī manis dēļ kāds nedaudz sajūk prātā. Iemācamies samierināties :P
Viss turpinājās ar pēcpusdienas pārbīli. Nu mans vecais draugs vēders sāpuļo jau trešo dienu un mēģina darīt visādas lietas, ko kārtīgam vēderam nenāktos darīt. Šovakar viņš nolēmis mani vēl vairāk iepriecināt. Tad nu tā. Atnācu no brīnumainās otorinolaringoloģijas (lielisks vārds;), nolēmu nedaudz pirms sporta kluba pasnaust. Pamodos ar šausmu sāpi labajā sānā vēdera lejasdaļā. Es jau gan zinu, kas ir šinī vietā! Nu ko, guļu, nedaudz mēģinu pagriezties un lēni prātā(kas mani pārsteidza ar savu mieru šinī situācijā) prātoju: "tagad iešu lejā, pateikšu, ka jābrauc uz slimnīcu, vajadzēs apturēt sporta kluba abonementu, labi tātad man vēderā uztaisīs trīs caurumiņus, pa nabu ieliks kameru, delikāti izņems to neģēli, Ō - izbaudīšu pirmo reizi vispārējo narkozi, varbūt tikšu pie Dr. Brikuna, ai, galvenais, lai neliek urīna katetru, nu gan jau neliks, diezgan jau pat tas viss interesanti būtu, žēl tikai, ka man bija pārliecība, ka ar mani jau tas nenotiks, nu nekas...tagad...uhh...tikai...au...jāpag