Viss sākās ar to, ka es tikai gribēju lai pārmaiņas pēc arī manis dēļ kāds nedaudz sajūk prātā. Iemācamies samierināties :P
Viss turpinājās ar pēcpusdienas pārbīli. Nu mans vecais draugs vēders sāpuļo jau trešo dienu un mēģina darīt visādas lietas, ko kārtīgam vēderam nenāktos darīt. Šovakar viņš nolēmis mani vēl vairāk iepriecināt. Tad nu tā. Atnācu no brīnumainās otorinolaringoloģijas (lielisks vārds;), nolēmu nedaudz pirms sporta kluba pasnaust. Pamodos ar šausmu sāpi labajā sānā vēdera lejasdaļā. Es jau gan zinu, kas ir šinī vietā! Nu ko, guļu, nedaudz mēģinu pagriezties un lēni prātā(kas mani pārsteidza ar savu mieru šinī situācijā) prātoju: "tagad iešu lejā, pateikšu, ka jābrauc uz slimnīcu, vajadzēs apturēt sporta kluba abonementu, labi tātad man vēderā uztaisīs trīs caurumiņus, pa nabu ieliks kameru, delikāti izņems to neģēli, Ō - izbaudīšu pirmo reizi vispārējo narkozi, varbūt tikšu pie Dr. Brikuna, ai, galvenais, lai neliek urīna katetru, nu gan jau neliks, diezgan jau pat tas viss interesanti būtu, žēl tikai, ka man bija pārliecība, ka ar mani jau tas nenotiks, nu nekas...tagad...uhh...tikai...au...jāpagriežas...hmm...labo kāju pie vēdera...ahh...ir bišķi labāk, varbūt līdz slimnīcai varu pati aiziet. Jā, vispār varbūt es tikai to sānu slikti sagulēju, bet pārāk jau nu tas viss trāpīgi īstajā vietā...". Tā es jau biju novietojusies uz muguras. Sāpes palika mazākas un es nolēmu, ka jāpagriežas vien uz otra sāna pagulēt vēl pusstundiņu. Nu man dažreiz šķiet, ka miegs lietas pavirza vai nu uz slikto vai labo pusi, tad jau redzēs..pamodos pēc pusstundiņas, sāpēt vēl kaut kur nedaudz sāpēja, bet tam par godu nolēmu iet uz sporta zāli ar domu, ka, ja jau būs, tad būs. Lieliski ir tas, ka nodarbībā izdevās pilnīgi par to aizmirst. Tagad varu tikai teikt, ka nedaudz sāp joprojām, bet netraucē. Plāns - nogaidīt un, ja nerimsies rīt parīt, iešu pa taisno uz ķirurģijas nodaļu, jo uzņemšanā ir nejaukās tantes, bet tur jaukais dakteris, kurš bez tam mani arī atpazīs. Drīkstat novēlēt man ne-apendicītu.