sev saku kuš.

dari pāri...

open me...

uztīt matus uz ruļļiem

tīt ap pirkstu

tīt ap pirkstu

vārtīties gultā un ņaudēt

un aizbēgt

savārot putru

lieliska ūdensvadu profilakse un dresūra mājas iemītniekiem... es, piemēram, tagad jautri lēkāju pa dzīvokli plika un ziepaina ar balzāma pilniem matiem, jo nav ūdens.

tukša kaste...

Labrīt rīts

Bez galvassāpēm

Bez galvas

Kur ir tava smarža

Es parkrāmēju mantas

Meklēju

Man ir tukšas rokas

Un tā viņas pietrūkst

It kā man nebūtu acu

vajag to deguna baudu

Sniega trūkums organismā izraisa tādu kā ziemassvētku sajūtas nedzimstību manī...es tikai gribēju pateikt, ka būtu jauki, ja uzsnigtu nedaudz jauka balta pūkaiņa..

šovakar man ir ko teikt..un es atzīstu, ka gribētu tādu skaistu iekārojamību, kā viņai...lai gan es pat viņu nepazīstu...

...549 mīlošas dienas...tas atsver visu, pat to par ko sūri vaidēts..jauks iemesls mazām iekšējām svinībām

Tās ir tādas sajūtas, kad gribas piekļaut spārnus un piesiet sevi Tev, un vilkties līdz`..tāds bezspēcīgums aiz jūtām un emocijām, kas senāk deva spēku un vēlmi triekties augšup...Tāds rudens vai jau mirusi ziema...tukšums brīžiem, ka gribas sisties ar pieri sienā...Un nepiedodama pieķeršanās...tās ir bailes, ka tikai es no mums diviem tā jūtos. Tā ir tāda sajūta, ka es netikšu vaļā no jautājumiem...runāt, tā gribas, bet vārdu nav un sajūtas dedzina...Es varu būt tava mazā taupības krāsniņa?

Varb’ut vajadz’eja klus’et...es tikai grib’eju b’ut god’iga, bet god’igums nav vienm’er vajadz’igs. Lai gan es to zinu, bet p’ark’apju...un kur gan manam datoram zudu’sas garumz’imes?!

Klausos,

 klausos kamēr apstājassirds

Spēles ar lūpām

Ar pirkstiem

Prātāsajukšanas spēles

Un ļoti pamazām

Es sasniedzu

Sasniedzu

Jā!!

Pareizo frekvenci...

Bet tu

Tu esi brīvs,

Kaut reizē tik..

Noslēpums man

Bet mani pirksti

Pirksti par īsu, lai noturētu

Un sajūsma par lielu

Un tas ir tikai piliens no manis

Piliens pelēkā piektdienā..

iekritusi jocīgi tā un nepieklājīgi...tā ar sapņiem, kas krāso lūpas koši sārtā krāsā...

Jauna reklāma, jauns slazds bērneļiem un viņu vecāku maciņiem...jauns secinājums - katrs pats sava mazā, rozā plastmasas ponija zīdītājs

Atdevu savu saspringumu skrejceliņam un tagad tāds neliels murr..

Domāju, kādi savādi tie svarus ceļošie vīrieši – sēž ilgi un lūr spogulī – meditē – un tā vien liekas, ka stāsta sev: ”jā, vecais, tu esi lielisks, dievs vienkārši. Tu to vari, vecais, kas tev par muskuļiem..”. Labi vēl, ka ne skaļi, bet man jau pietika ar skatu vien, lai pie sevis ķiķinātu vislaik. Tik nopietni, tik nopietni.

Un tagad ir banāns un piens, maigs savienojums...jā, un kaudze makulatūras, kas kārtējo reizi jāiestūķē manā mazajā galviņā un jāiestāsta sev, ka tas mani nogādās par soli tuvāk ģenialitātei..

Es izleju sevi pa grīdu

Skopi iesūcos paklājā

Kas mani mierina šovakar

- Rozīnes manā biezpienā...

Iešūpo mani saviem gurniem

Tauriņa dejas

Tik tuvu

Kaut varētu klusēt-

Klausīties pulsu

Liegi

Noliekot galvu

Piekļautiem spārniem

Nenoņemt pirkstus no tevis

Un satraukti elpot

ļaunais gēnu vecis. Un tieši tagad, kad samācos par visām tām genu lietām un priekšā stāv vēl, es nojaušu(lai arī joprojām izliekos, ka nezinu un negribu zināt)par lietiņām manā ģimenes kokā, kas iespējams piešķirtas arī man manā komplektā. Kaut gan jāpriecājas jau tomēr, ka visā visumā komplekts neliek sūdzēties un visas lietiņas ir savās vietiņās, bet nākotnes vīzija...nē, nē, pat, ja viņš manī ir, šķiet, tā ir lieta, ar kuru es varētu cīnīties..vispirms jau priekš tiem, kas dara un darīs mani laimīgu

Sajūtās: bailīgs dzīvnieciņš

Liels auksts mēness – debesu acs. Lūr pa manu logu, bet šī novērošana man patīk. Sestdienas rītā jocīgās pīles bij Daugavā sabirušas, nu tur – pie Akmens tilta. Man tas ūdens vienmēr licies tāds tumšs un liktenīgs, skaists.

Man patīk tā sajūta, kad esmu bijusi pie Tevis – šķiet es smaržoju pēc Tevis. Un visi Gucci, Hugo un vēl tie neskaitāmie var iet pupās. Un tad vakar man piederēja agrs saulains rīts, ar pīlēm, lāstekām un to sajūtu...