Šodien sajūta, ka manī beidzot pienācis
laiks par kādu rūpēties. Varbūt, ka tas laiks jau bija pienācis pirms kāda
laika. Tikai tagad tas ir nonācis līdz manam prātam, bet varbūt tas bija jau
Un divpadsmitos naktī ir spocīgi runāt, ka
man tieši šobrīd gribētos iziet un aizcirst durvis vai, nē, iziet klusām –
prom. Jo es atnācu ar to rūpēšanās sajūtu manī, bet Viņa staigā apkārt ar seju,
kurā dzīve atspoguļota kā lielākais lāsts..un domām, bet tās domas aplīp ap
mani rītā un vakarā un smacē, un izdzēš. Tā runāšana un meklēšana – kas bija
vainīgs? Jā, tas bija vainīgs, jo tad un tad izdarīja tā, bet patiesībā viss
tas sākās ar to, un, par ko man tāds sods...Un ko tas maina?! Nu ko tas maina?
Vainīgā meklēšana nepārtraukta, bet es gribu meklēt atslēgu, lai aizslēgtu
ausis..es gribu beidzot mierīgi gulēt