Caur parku ejot, soļi tik vieni un soma, tā sasodīti smagā soma, ko es katru dienu stiepju, bet tur-neviena nav – krēsla un klusums. Es atbruņojos, man sagribējās nomest somu un maisiņu un vienkārši vienai parkā paraudāt, sajūtot vienlaicīgi to tukšumu, kas tanī mirklī valdīja apkārt. Man sagribējās noskrūvēt patstāvību, vienkārši, lai kāds par mani parūpējas..nē, nē, es neesmu tā feministiskā būtne, kas gavilē par sieviešu bezgalīgo spēku