Ir
jauki sajusties mazai zem lielas, lielas pilsētas debesīm, pie lielu, lielu māju
kājām. Skaties tikai augšup, skaties apkārt – greznums, viss ņudz un skrien...tur kalna
galā pasaule tik maza un liela reizē, un pats atkal esi mazs, bet tomēr –
pieveicis to milzeni un tagad stāvi te, pašā augšā, patiesībā jau, kā skudra
pret to visu. Katrs muskulītis tagad sajūt to pastaigu. Tā tu mētājies starp
pieminekļiem un dabas varenību, un visādu krāsu ļautiņiem un, gribot, lai būtu
vislabāk, pēkšņi sajūti apjukumu un tad, lūk – te ir mana mīļā, drošā roka...un
mierīgais prāts, kas neļauj plēst traukus un zibeņot...viss beidzas labi un
nekas jau patiesībā nebeidzas
„...bet
nu jau ļoti, ļoti...”... ļ o t i un tieši
tā ir labi
Šis
kaķēns dažreiz pasaka varbūt par daudz
Bet,
lai arī kā – katru dienu iedomājos, cik...
Nē,
es negribu to pateikt tā
Tas
drīzāk ir tas apskāviens, un tā sajūta, kā dziesmā, filmā, kā manī tas kaut kur
ierakstīts
Kāds
nesaprotams mehānisms ļauj Tev to izlasīt?!
Pasapņot,
pasapņot...ir patiesībā tik vienkārši...īpaši, ja nav neviena cita un ir tikai
trauslais un tik bīstamais –„esmu atradusi...”
Un
varbūt tieši tās ir bailes – „Atrast-Pazaudēt”..