Ir jauki sajusties mazai zem lielas, lielas pilsētas debesīm, pie lielu, lielu māju kājām. Skaties tikai augšup, skaties apkārt – greznums, viss ņudz un skrien...tur kalna galā pasaule tik maza un liela reizē, un pats atkal esi mazs, bet tomēr – pieveicis to milzeni un tagad stāvi te, pašā augšā, patiesībā jau, kā skudra pret to visu. Katrs muskulītis tagad sajūt to pastaigu. Tā tu mētājies starp pieminekļiem un dabas varenību, un visādu krāsu ļautiņiem un, gribot, lai būtu vislabāk, pēkšņi sajūti apjukumu un tad, lūk – te ir mana mīļā, drošā roka...un mierīgais prāts, kas neļauj plēst traukus un zibeņot...viss beidzas labi un nekas jau patiesībā nebeidzas

„...bet nu jau ļoti, ļoti...”... ļ o t i  un tieši tā ir labi

Šis kaķēns dažreiz pasaka varbūt par daudz

Bet, lai arī kā – katru dienu iedomājos, cik...

Nē, es negribu to pateikt tā

Tas drīzāk ir tas apskāviens, un tā sajūta, kā dziesmā, filmā, kā manī tas kaut kur ierakstīts

Kāds nesaprotams mehānisms ļauj Tev to izlasīt?!

Pasapņot, pasapņot...ir patiesībā tik vienkārši...īpaši, ja nav neviena cita un ir tikai trauslais un tik bīstamais –„esmu atradusi...”

Un varbūt tieši tās ir bailes – „Atrast-Pazaudēt”..