sasodīts, sasodīts, sasodīts, kas tās par sasodītām vēdersāpēm, kas pie izlietnes, traukus mazgājot, sarauj čokurā un liek pieturēties...tas nav sestdienas rīta cienīgi....vai varbūt arī ir.
Vakar iešāvās prātā, ka dažreiz šeit palasoties, ir ļautiņi, kuri negaidīti atklājas tik iedomīgi un pār-pašpārliecināti. Laikam mēmās dievināšanas vecums pāri. Kaut gan...nē. Ir vēl dažs labs uz pasaules, ko gribētos ierāmēt un pielikt pie sienas

Šķiet šodien man piešūts kaut kas lieks

Bet maniem svārkiem – jauni apakšsvārki

Man sajūta, ka Tevis Te vairs nav

Vai Tu esi Te?

Tā lidmašīna, kas švīkā mākoņus

Tā pildspalva, kas nodilst mīlestības vēstules rakstot

Adata, ko saliecu šujot...

Vai Tu Te vēl esi?

Burzu rokas

Berzēju acis

Aizmetu papīra vīkšķīšus

‘Dzirdi?!

Sajūtās: in<->love

Ar lepni izgāztu krūti nodēvēju sevi par Dienas Vannasistabas Birstētāju. Tā bija man tāda darba terapija pret dusmām un apjukumu.

 Jā, visdrīzāk apjukumu un par to arī daļēji dusmas, kad tu redzi, ka tev tuvs cilvēks...nē, nē – paldiesdievam neviens nemirst, un par to atviegloti nopūšos.

Un tad vēl kaut kāda priekšnojauta, kuras dēļ es joprojām domāju, cik sarežģītas, bet interesantas ir tās „cilvēkatšķirības”. Un labi vien ir. Tam jābūt vienam no iemesliem, kura dēļ mēs viens otram atrodamies..

Bezmiegs un ciešs miegs no rītiem.

Šorīt ieradās murrājošs Aloberts, kurš bija nolēmis sagādāt man brokastu kaķi gultā, ar milzu apņemšanos pamodināt mani – vienu no savām „mātēm barotājām”, bet...nu tādu patīkamu pārsteigumu, kā gultu ar mani, viņš pat laikam nebija gaidījis, jo pamodināšanas mēģinājumi ātri vien pārvērtās ieritināšanās vietiņas meklējumos. Tā mēs vēl kādu laiciņu pavārtamies...

Vējš stiprs – aiz loga putnus kā plastmasas maisiņus mētā, un man pat kaut kā gribās negaisu...

ļauna, piedodiet, esmu ļauna, bet joprojām ceru uz atpestīšanu :P

Sajūtās: cold

Ar vēdersāpēm atnāk arī citas, kaut kur iekšā. Prātā kaut kur. Kaķis blakus snauž, ik pa brīdim laiski palūrot, it kā pasakot – jā, tu joprojām esi šeit, bet es joprojām kontrolēju situāciju. Varbūt es būšu vecmeita ar kaķi. Es gāju gar pastkartēm un papīriem, un markām – vēstuļu pietrūkst, bet radio tornis tagad ar savu smailo galvu uzdūris mākoni, tādu kā no Simpsoniem. Varbūt tāpēc mani viļņi īsti nenonāk līdz mērķim...

Pieredze. Spriedze. Maigums.

Šķiet, es izslīdu

Aizvien vairāk

Biežāk

Atkal

Notikumiem starp pirkstiem

Kā tu man...

Es tev tāpat...

Tikai viltīgāk

Pie pavedinošas mūzikas tumsā kaķi uzspēlē kariņu. Kā palēnināts kino...

Sajūtās: deep red...

nu un tā tomēr ir tāda tāla sajūta. Tālāka nekā es vēlētos, bet rīcības plāns kā nedzimst tā nedzimst...

Sajūtās: kā tad īsti ir?!

Esmu slikts bērns bijis šīs dienas(atzīstos ar viltīgu smīnu)

Kaut varētu tā atvērt sevi un ieskatīties, saprast, kas sagājis pa īso...un gala beigās man šķiet tas saucas – MAN TAČ` VAJAG, LAI AP MANI ČUBINĀS, vai tad manas kucēna acis neko neizsaka?!!

Nē, tās burkšķošās tantes tai autobusā taču ir jāizslēdz...un šodien tas lielais burkšķis bija par jauku mammuli, kurai nebija viduslaiku cienīga maisukleita, kas viņu vispār par lodi padarītu, bet jauks krekliņš, kas pavisam noteikti ļauj pamanīt stāvoklī esamību. Tad nu atskan: „tās mammas, tās mammas! Mūsdienās taču tie cilvēki galīgi...(šitais gan manai ausij bija par klusu)”. Pēc tam jau bija arī teksti par autobusu šaurajiem sēdekļiem un nepieklājīgo vīrieti...un...man sejā ironisks smīns:P

Iesim spēlēties lietū...

Šodien domāju par iemīlēšanos

Par tuvošanos

Klusumu

Maigumu

Maģiju

Sāpēm...

Tu man daudz esi iemācījis

Es-daudz esmu mācījusies

Un daudz ko nekad negribu iemācīties...

es pat nezinu, kāpēc es tā....bet šķiet, tomēr kaut kur tas suns ir aprakts

Sajūtās: a?!

pēc brokastīm ieradās sajūta, ka šodien velk uz kasīti. Jāsaņemās, jo neviens jau ne pie kā nav vainīgs...

tikko atkal sajutu veco atkarību no PJ

var jau būt -
daži allažiņ labāki par citiem,
bet galvenais pašam tā sajusties..

Kur pazudis prāts, kas mīl klīst augstāk par zemi? Visādas lietas un nelietas pie zemes piešuvušas. Bet šodien šķiet, es varētu paņemt mazās šķērītes ar nokaitētiem galiem un – šņik, šņik...un nomazgāt dušā kreņķi. Neļaut sev samierināties un būt patiesi atkal..

Sajūtās: free

dzeltens sirpis nopļauj debesis - te rozā, te zilas...

60% tomēr ir vairāk nekā 50%, un līst! Smiltis un gaisma un tumsa reizē, klusums un tā nojaušamā dzīvības skaņa apkārt...un divi smiltīs – kaili, jo neviena taču nav. Bet es ar kājas pirkstu smiltīs sirdis zīmēju, jo tas viss, tas viss tā smaržo, tā skan – elektrība..

dažreiz es nolemjos. Nu..nolemšanās..tā jau arī tāda lieta - noliek tevi zināmā vietā.
 Vai varbūt ne pārāk zināmā, bet tomēr.
 Un arī nolemšanās ir savi labie un sliktie skata punkti.
Tad acis izbolās katra uz savu pusi(vai krustā), lai apskatītos no abiem...

Sajūtās: pissed off

Pēdējais – negribās;

Āda lobās;

Skumjš vakars –

Skaists un vientuļš...

Uz dažādām frekvencēm

Mēs iemērcam savas nogurušās kājas

Bļodā, kurā noriet saule

Sajūtās: kā..?

Šodiena karsta. mana mugura kā nokaitēts skārds un āda smaržo beidzot pēc saules. Aizmirsu veikalā savu lielo lielisko „Wichy” un uz bēdām nopirku mazu, divreiz dārgāku, bet „Borjomi” ..Tantes pie dīķa ar lakatiem un vienos krūšturos – romantika, kuras man pietrūktu, ja mēs kļūtu pārāk civilizēti. Galvā – Jamaica kaut kāda,  mutē – ķirši...mugurā - ...