vienu brīdi radās vēlme norakties...nē - es iešu dejot. Un saulriets šodien patiešām lielisks, kaut nu jau saule aizmigusi...es atzīstos, ka šodien uzvedos kā kašķīgs, no miega izdīdīts lācis, bet...ak, ko tur taisnoties. Es centīšos saņemties. Un māte šodien neapzināti un līdz ar to tik maigi un patīkami deva padomu...un varbūt tā arī ir - Kādu laiku nepieradināt sevi vai kādu citu..
Nemelojot?! Nepiepildītības sajūta tā ir. Es jūtos..kā...neizkrāsota grāmata un man pietrūkst skolas zīmēšanas stundu, pastaigu un klaču. Kā mazs bērns - es negribu pieaugt....un es pagalam esmu pieķērusies tai mūzikai.
Negaidīta, lietaina un nez kādu ārēju apstākļu ietekmēta ilgošanās pēc mīļuma un ieritināšanas – kaķēna sindroms mans.
Šodien tas sasodītais pelēkums un lietainums, kuru izbaudīt spēju tikai zem segas ar labu grāmatu, zinot un apzinoties, ka man nekas nav jādara un pienākums nesauc, bet tagad miegs drīzāk ir mans bieds nekā biedrs.
Pašai šausmas, kāds pekles dusmu moments man uznāca. No tām vienmēr tik slikti paliek, un viņas nekontrolējamas laužas uz āru - tad tu raudi, jo dusmojies un dusmojies, jo raudi, bet nav kur likt..varētu, piemēram, karbonādi klapēt.
Lēnas sinapses. Šokolādes ripiņas. Parka putekļi. Ieskrēju kreņķi asfaltā, lai paliek - liek man mieru. Un es vēl izturu - stipra meitene. Nejauka meitene arī nedaudz – citādi nevar. Un priecājos – vējaini rūsgani mati tagad man...rīt es varu velnu parādīt...es varu, varu, varu, ja es zinu, ka neesmu viena..
..dažreiz to sajūtu gribas paturēt sev ilgāk – neatdot dušai uzreiz...tāpēc, ka...varbūt tā ir apstākļu sakritība, bet pilnīgi noteikti viens liels „tāpēc, ka” - tas viss tā pa īstam un ļoti, ļoti...
groovy at last
sleepy
bitchy
sarcastic