Bet šovakar, dzerot pienu pie kafijas sveces, es vairs negribu saukt šo dienu par draņķi, par spīti kamieļveida skriešanai uz autobusu, kas šā vai tā deguna priekšā aizbrauca, ļaujot sajusties nožēlojami...piecēlos uzlikt lūpu spīdumu – skaistas lūpiņas sagribējās – tāpat priekš sevis šovakar un vēl sagaidīt to, kurš varētu man pasniegt apsietu ar rozā lenti to iesaiņoto – „es šodien jūtos skaista”sajūtu, kaut gan...tas pat nav tā, kā es to pateicu, vai, kā tas uzrakstijās..citādāk tas domāts, bet varbūt tomēr..viss ir tieši tā..

Arlabunakti.

iegājusi miega azartā

Ietinusies naktsdebesu krāsas ietinamajā papīrā un zelta lentēs...lielisks zemeņu saulriets...

Tāds labs noskaņojums uzmetās. Varētu mācīties „до потери пульса”...

un par spīti milziigajam suu** purvam...kaut kāds prieks

Acīs spīd

   Tās sajūtas, kas izliekas

Piemiegt acis

Pieglausties

Ādai kut

   Tās sajūtas, kas izliekas

Domas ātrgaitas

Degošas

Mazais prieks par vēl vienu atslēgu saišķītī, kaut uz neilgu laiku – patiešām esmu vēl tanī „pamatskolas meitenes mīlestības” līmenī. Es varētu apkampt un samīļot arī to īpašo spilvenu un ieritināties īpašajā segā...

drēbes nost!

Matus nost!

Nogurumu nost!

Un daudz, daudz sevis palutināšanas...

Šodien būs mana diena..pēcpus-diena:P

arī manī ir gadalaiki

kaut ko banālu gribu, kaut ko mīļu...

skursteņi saulē spīd

to klusumu elektrisko -

skaļumu maģisko

kaut ko no Princeš`pasakām...

Lietus smaržo, pumpuri...

Tagad, kad, pavadījusi visu savu dienu papīru kaudzē, es nolemju beidzot uzsist sev uz pleca un doties pelnītā piecstundu atpūtā, man sagribējās sajusties skaistai. Sev, kādam vēl. Varbūt pat ne skaistai tā vienkārši, bet īpašai...nez...es taču varu. Un tad es sapratu, ka, jā, es nudien varētu teikt, ka ir tāda lieta, kas mani dara nelaimīgu, bet kāda velna pēc, ja ir vismaz divas tādas, kas man liek smaidīt un sajusties tik labi?!

Un tātad?! ...es smaidu un ceru, ka mans smaids noderēs arī vēl kādam...

...ilgas pēc silta buljona...jau atkal

aah...banāli...mana apņemšanās kā torpēda cēlās pēc aktīvām nodarbēm parkā. Un pateicoties jaukajai meitenei...

ak, tas savādais gaiss, tā laikam tik tāda noguruma diena šodien...bet paskatoties apkārt, kustonīši jaukajā pavasara reibumā...murr...

Sausa sajūta un nenoteiktība no paša rīta. Man ir tukšs saldējuma papīrītis un galva – visnotaļ tukša, bet putni aiz loga nelido, tikai karājas gaisā. Kas tā par sasodītu vakuuma sajūtu? Labi, slikti, labi...nenoteiktība, nenoteiktība, un laiks dažreiz pārāk ātrs – neizlūgsies.

Lietas apkārt tik lielas un visām uzlīmēta līmlapiņa „Izdarīt!”, paceļas pār mani, atliek tikai skatīties no apakšas, jo šodien nav tā diena, kad varu ar savu vareno kāju tās samīt, šodien nē – satinos mazā čokuriņā..

Mans kalendārs saka – vakardiena, saka – rītdiena, vai šodienu nevar izlaist?!

Piedod, man Tevi grūti laist prom...un tā vienmēr..

Dažreiz man gribas svārkus...

dažreiz man šķiet, ka citiem gribas, lai man būtu svārki.

Parasti tas beidzas ar biksēm.

Hmm...

šķiet, pienācis laiks to sev šodien pateikt: šodien es esmu īpaša..būšu arī rīt!

Nezinu pat kāpēc ir tā.

Varbūt saule pie vainas vai varbūt apelsīni?!

vai varbūt...

Always replace the cap after use.

Gribās nedaudz pakašķēties, varbūt – likt kādam justies vainīgam, bet pēc tam...tas varbūt tāds tipisks bērnu uzmanības pievēršanas manevrs, bet es jau neko nenoliedzu.

Neremdināms kaut kas, nezin kas un kas ir kas. Kas ir kas vēl ik pa brīdim uzpeld, bet tie citi..

Bet tagad – cik uzrakstu, tik nodzēšu – lai paliek man ö