Nez, vai histēriskā pīle maz nojauš, cik histēriski viņa lido?! Muļķe, būtu labāk debesis izbaudījusi, bet, nē, aptrakusi skrien..

  Šovakar sastapu uz sava vaidziņa pūkas...tās jaukās persikpūkas kā maziem bērniem, un sapriecājos – varbūt bērns vēl kaut kur ir, vismaz tur – uz vaiga. Nē, šķiet, prātā arī vēl aizķēries gabaliņš

  Sarkanās debesis. Kopš pagājušvasaras tās nebiju redzējusi, vai, varbūt sajutusi..un var sākt arī saost – pēc vaļīga vēja un putnu čalām, un nedaudz pēc zāles. Gaidi, gaidi. Bet naktīs tagad jau tik labi, kad atver logu...tad sajūti – nāk...

Sajūtās: Imants Kalniņš  - Par Lietām, Kuras Tā Ar Nekad Nepāriet

..pēdējā laikā tā diemžēl ir satraucošā vientulības sajūta. Nez, vai tas pimsvecākaipalikšanas drudzis, vai kāda cita priekšnojauta. njā šeit arī man kaut kā labi...paceļu cibai vāku un paslēpjos un pameklējos, un atstāju nospiedumus..

Nedaudz izmirka kājas, bet tās pavisam vieglas ir, arī tagad un pa ceļam – vieglas kājas.

Un pļavas pilnas stirnu, kas pavasari ieož...dzērves, miglas krāsā, pavisam miegaini vēl balstās uz vienas kājas, bet tomēr jau stāv, kamēr mans pirmais tauriņš, manā mūžā dzeltenākais, izbauda pamošanos, bet es...laikam esmu iemīlējusies. Nu ne jau tā – no jauna, bet īpaši tā...

pavasars` , un baloži skūpstās...

aplieku roku...sev...es negrasos izdzist..

Basteja krāsainie lukturi

Un man patīk nevarēšana

Tā – nevarēšana Bez Tevis...

Viņa nedzīvo zemāk

Viņa, viņa, viņš..

Viņa, viņš..

Viņš

Viņš...

...es nesamierinos..

brīnumu gribu –

šodien! [_{piesit ar kāju}]

Galvassāpju diena...un...nakts. Murgu nakts. Neatceros pat ko, bet murgoju kaut ko tik sliktu, ka modos piecos ar sajūtu, ka vajadzēs pie mākslīgās sirds pieslēgties...

tās nav nekādas apokaliptiskās domas...

dažreiz sanāk nejauši roku pielikt pie kakla un sajust,

 kā asinis nesās -

es dzīvoju.

 Tāds savāds motors

ieskrēja galvā – reiz man arī būs svētdiena mājās ar vīru, čalojošu bērneli un kaķi, jā..un varbūt arī gludināmās veļas kaudzi...sasmaidījos pie sevis...un visiem sapņiem ir savs laiks. Tagad pati vēl pa brītiņam esmu čalojošais bērnelis...

Es pieskaršos saulei

Apdedzināšu pirkstus

Līdz ceļiem sīkumos

Iekāpšu

Klausīšos elpās

Vārdos nepabeigtos

Un tanīs,

Ko zāles smarža pakaļ met

Šodien pirmā diena

Šodiena bāla

No ziemas tumsas

Par ikdienišķām lietām

Asfalts stāsta

Kaut mute vēl aizsalusi

Pielieku vaigu

Koka mizai-zīda

Ko čuksti?!

Čuksti!

Phē...iegāju „Draugos” un manī ar jaunu jūsmu modās veca atskārsme – nepatīk man „pārpumpēti” vīrieši...un vēl tādi apģērbiņos iespīlēti un pašapmierināti..

Un sapratu, ka auzu tumes vārīšana kaut kā man kļuvusi par mīļu procesu...pat par spīti tam, ka kādu pus gadu to neesmu darījusi..

Teici, man sen nav „krīzes” bijušas, bet tagad es sevi pieķeru. Svētdienas vakars.

Dažreiz es paslēpjos savā istabā vai vannas istabā un nobirstu asarām, jo...es esmu laimīga, man ir labi, jo es baidos, ka viss var pazust, tu vari pazust, un mans bezlaiks var tevi man pazudināt, jo – stipras, lielas meitenes neraud un nerāda to citiem, bet citi, tie daži – viņi to nesaprot..

Tagad birst un birst...

..un tie vārdi..un es negribu kļūt par to bezjūtīgo..nē, nē....

nedaudz vēl ēnu, nedaudz spīduma...vēl spīdumu, vēl, vēl, vēl...mmm...tagad es jūtos...jā...

Tāds sulīgs un pilošs, vēl pelēks, bet mirdzošs un tie ļautiņi ielās – jaunas ģimenītes ar mazuļiem, veci pāri ar maisiņiem un nezināmas izcelsmes paunām. Runču skurbums un mērķpilnā, lietišķā gaita sev vien zināmā virzienā, un saule ar uz galvas krītošo lāsteku nojausmu..

un sen nebiju to klausījusies, un nejauši uzliku...nu ir joprojām tur tāds "UHH..."...nepazudīs