Ar lepni izgāztu krūti nodēvēju sevi par Dienas Vannasistabas Birstētāju. Tā bija man tāda darba terapija pret dusmām un apjukumu.

 Jā, visdrīzāk apjukumu un par to arī daļēji dusmas, kad tu redzi, ka tev tuvs cilvēks...nē, nē – paldiesdievam neviens nemirst, un par to atviegloti nopūšos.

Un tad vēl kaut kāda priekšnojauta, kuras dēļ es joprojām domāju, cik sarežģītas, bet interesantas ir tās „cilvēkatšķirības”. Un labi vien ir. Tam jābūt vienam no iemesliem, kura dēļ mēs viens otram atrodamies..

Bezmiegs un ciešs miegs no rītiem.

Šorīt ieradās murrājošs Aloberts, kurš bija nolēmis sagādāt man brokastu kaķi gultā, ar milzu apņemšanos pamodināt mani – vienu no savām „mātēm barotājām”, bet...nu tādu patīkamu pārsteigumu, kā gultu ar mani, viņš pat laikam nebija gaidījis, jo pamodināšanas mēģinājumi ātri vien pārvērtās ieritināšanās vietiņas meklējumos. Tā mēs vēl kādu laiciņu pavārtamies...

Vējš stiprs – aiz loga putnus kā plastmasas maisiņus mētā, un man pat kaut kā gribās negaisu...