Marts 9., 2022
| 06:55 Aristoteļa tikumības ētika patiesībā ir nenormāli badass pasākums, ja es pareizi to atceros/saprotu: 1) rīkojies tā, it kā tu būtu labs cilvēks (it kā tev piemistu tie tikumi, ko vajag) (kas absolūti neprasa, lai tu būtu labs vai izskatītos labs, vai lai tu vai citi domātu par tevi kā par labu cilvēku) 2) būt labam cilvēkam nozīmē, ka tev ir laba dzīve (kas ir reāli jokaina tēze, kuru ir viegli problematizēt, bet praksē tas izskatās diezgan kruta, nu, izvēles situācijās vienmēr spert soli uz labākas dzīves pusi, vai arī laiku pa laikam uztaisīt reality check, tipa ja tu esi tik labs, tad kāpēc tev nav laba dzīve?)
Es nezinu, vai šis ir legit un pat nezinu, vai pati tā dzīvoju (meibī reizēm?), bet kādam vajadzētu par to uzrakstīt self-help grāmatu or something
|
Comments:
1) Nu ja man ir instrukcija rīkoties tā it kā es būtu labs cilvēks, tad es vēl gribētu zināt kā tas ir, nu tb vajag otru instrukciju, aprakstošu, kas tas ir.
Aristotelim bija pieņēmums, ka tikumi ir jau iepriekš zināmi/pašsaprotami (tradicionālā kultūrā tā nav problēma), kopš modernitātes principā cilvēkam ir pienākums pašam izvēlēties un veidot sevi, tostarp definējot, kas ir tikums, kas nav.
Un es reāli šaubos, ka Tu tiešām gribētu, lai kāds cits Tev iedod instrukciju :)
Nu jā es viņu izlasītu un sāktu piekasīties => tāpēc virtuisms un deontoloģija kuras ir uz instrukcijām balstītas metaētikas īsti nestrādā.
Bet ja Tu pats sastādi sarakstiņu un pie vajadzības pamaini? Kas tad nestrādā?
Man šķistu, ka tādā gadījumā (sastādi sarakstiņu pēc patikas, pārstādi pēc nākamās patikas) zināmā mērā zūd jēga paša morālētiskā aparāta eksistencei. Tā, protams, ir mūžvecā debate starp relatīvistiem un, ē, pārējiem, līdz ar to šaubos, ka man izdosies pienest tai kaut ko jaunu.
Nu hence "laba dzīve" reality check
Man šķiet, ka pie adekvāti definēta tāda kritērija tur kaut kas ir, jā
Tad +/- strādā, tas ir tāpat kā ar rekursīviem mašīnintelektiem, es pārrakstu sevi (izpildu jaunas instrukcijas) tad un tikai tad kad ir pierādīts, ka tās ir labākas.
Tas, ka tu kaut kam piekasies, nenozīmē, ka tas nestrādā. :D
Nu ja strādā, tad es čerez piekasīšanos to uzzināšu.
Bija pat pašpalīdzības kursiņu stoiķu apvienība uztaisījuši, gan jau arī grāmatas ir.
Aristotelis tak nav stoiķis?
Aha, tiešām nav, un tieši pēc “labas dzīves” definējuma. Citādi gan pārklājas tik ļoti, ka domāju, ka ir :D.
Man šķiet, ka "labā dzīve" nav domāts kā triks vai paņēmiens, kā uzlabot savu esošo dzīvi, bet gan piedāvājums dzīvot dzīvi savādāk. Bet tas prasa augstu motivāciju un lielu piepūli. Tāpēc arī nelīmējas zem self-help žanra.
Kā es to saprotu - tas 1) ir domāts tā, ka rīkojoties kā labam cilvēkam, tu sapratīsi, ka tas noved pie pareizas un labas dzīves. Kas būs sācies ar piepūli un piespiešanos, kļūs par tavu ieradumu un būtību.
Par to 2) un "reality check" - pat ja tu kaut ko pārproti par to kā "rīkotos labs cilvēks", citās lietās tu trāpi, un tev sāk veidoties dziļa intuīcija par to, kas tad tā labā dzīve ir. Tajā brīdī tu jau pats vari apzināti koriģēt savus ieradumus un rīcību. Tev vairs nav nepieciešama nekāda mācība, jo pats sev esi kļuvis par mērauklu - šis manā uztverē arī ir tas gala mērķis, tā "labā dzīve".
/bet gan piedāvājums dzīvot dzīvi savādāk./
Atkal atduramies pret jautājumu - kā savādāk un kāpēc?
Kāpēc? - daudzi cilvēki nejūtas apmierināti ar savu dzīvi un/vai tiecas pēc kādiem "augstākiem mērķiem".
Kā? - šeit ir ļoti daudz dažādu skolu, bet nu kopsaucējs, man šobrīd šķiet, ir tāda vai citāda apzinātība (sevis vai dieva). Tā kā pretstatā dzīvošanai maldos un pašplūsmā.
| From: | f |
Date: | 9. Marts 2022 - 19:50 |
---|
| | | (Link) |
|
labi rūkts, aristoteli.
Ō, ō, bet es kā reizi esu finiša taisnē 1200 lpp akadēmiskam blāķim, kas saucas Oxford Handbook of Happiness un to pašu 'labo dzīvi' sengrieķi arī īsti nevarēja nodefinēt vai tā ir eudaimonia vai hedonia un vēl mūsdienās par to īsti nav skaidrības.
Mana ideālajā self-help grāmatiņā cilvēkam vajadzētu nodarboties ar self-help un pašam saprast
Tur tai oksfordas laimītes grāmatā izskatījās, ka lielākā daļa modernās pētniecības notiek attiecībā uz 'Subjective Well Being', kas liekas tuvu tam, ko tu domā. Bet toties faktori, kas ietekmē SWB ir reāli dažādi un ne vienmēr acīmredzami un viegli pašam izpīpējami (well, jo tu pats sev nevari būt kontroles grupa). |
|
|