|
Aprīlis 27., 2003
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 17:45 - veltījums friendlistei. pagaidām bez nosaukuma :)
Friendliste (alfabēta secībā): amanda, andux, karmabanda, ![[info]](http://klab.lv/img/community.gif) dorians, eques, felicita, jaanisf, jerrym, kat, klukucis, laacz, lord_andrey, mako, maya, narayana, ringla, savaadaisu, skalpelis, skuka, sleep_talking, smejmoon, susure, teeja, terrible_lie, unintended, watt, whisper, zhuz.
Kā jau noteikumos rakstīts, katram atbilst viena rindiņa. Negribēju bojāt jau tā stilistiski patizlo stāstu ar precīzām norādēm "kas ir kas", tā ka meklējiet paši :) Ja nu galīgi nesanāk, var arī pajautāt man.
* * *
Tu pamosties naktī no tā, ka miegā esi skaļi saukusi sevi.
Sapnī tu biji savāda dziļūdens puķe - pavisam no citas pasaules - un tu šūpojies katrai straumei līdzi.
Dzelmes zaļajā gaismā tu sevi nepazini.
Tu nezini, cik ilgi esi gulējusi - pie gultas noliktā tējas krūze vēl ir silta, lai arī, šķiet, pagājis diezgan ilgs laiks.
Tu mēģini ieslēgt jau tā vājo simtsvatu spuldzīti, bet tā apžilbina tevi un izdeg, pārsitot tavu sirdspukstu ritmu.
Naktī tu vienmēr esi viena, ieslēp seju plaukstās un lūdz kādu nezināmu dievu, lai norauj šo masku, kas šķir tevi no gaismas.
Trīcošā balsī tu dziedi sev šūpļadziesmu - bet vājais žū-žū tevi tikai izbiedē, un tu apklusti.
Tu mēģini atminēties to, ko reiz sauci par "savu dzen", bet viss ziedu pārpilnais klusums ir pārvērties neko neizsakošos vārdos.
Samsara, nirvana, govinda līla, bodisatva, narayana; tu pēkšņi redzi - šie vārdi tikai aizsedz tavu nespēju pateikt, kas tu patiesībā esi.
Tā visa ir ilūzija, maya, māns - spogulis, kas sašķīdīs no pieskāriena vien.
Meli, meli, tie visi ir meli - acīsskatīdamies meli, meli kā tavs patiesais "es".
Pa logu skatās un ņirdz, ļauni smej, caur asarām smaida izrobots mēness vieplis.
Bet tu nesmej tam pretī, tu nesmejies vispār nekad.
Jā, tu esi mīlēta un mīlama, bet ko līdz mīlestība, ja starp pasauli un tevi ir plāna, puscaurspīdīga plēve?
Jā, tu esi laimīga - vai vismaz tev vajadzētu tādai būt - bet ko līdz laime, ja visas sajūtas sedz virmojošs putekļu plīvurs?
Spogulī tu izskaties tik jauna, tik bērnišķīga - vai tu esi tāds Dorians Grejs, kas patiesībā dzīvo savā portretā - bet kur šo portretu meklēt?
Tavs attēls griezīgā baltumā ar dažām līnijām iezīmēts - mazs, patiesības ceļos nomaldījies lāčabērns.
Kā čigāniskā dejā - tikko notverams acu skatiens pār plecu, un tevis vairs nav - tu aizskrien pa mēness gaismas pielieto ielu.
Un mēness ir tavs muzikants, gaistoša melodija, ne skaļāka par čukstu - un tikai šonakt tā skan.
Šī melodija, pati būdama brīva, dos brīvību arī tev.
Ass, sāpīgs žurkas kodiens tev sirdī - kaut kas ir pārtrūcis un nav vairs salīmējams.
Negribēts, nedomāts, neparedzēts mirklis, kad tu izkrīti no sava ierastā ritma, tava vienīgā iespēja pagriezties un iet pret straumi.
Baltas, hlorētas aptiekas - nē, slimnīcas - sienas, zāļu smarža, kas izēd tevi no iekšpuses kā tārps.
Tāds hameleonisks miers, ar katru aci skatoties citā virzienā un īstajā brīdī ar mēli pienaglojot mirkli.
Ass tēraudā mirdzoša skalpeļa grieziens - un tu pēkšņi paliec bez visa, kas tevi vēl turēja šeit.
Spoža gaismas pātaga nošvīkst - nesaudzīgs zibens cirtiens tev krūtīs.
Un tagad tu zini - nāve ir veca sieva, nogurusi un skumja, un pat viņa nepazīst ceļu, pa kuru jūs abas nu ejat.
Bet varbūt tā gaisma nāk no mūžības galā nolikta spoguļa, kurā tu redzēsi to, kas tu būtu varējusi būt.
|
Reply
|
|
|