Pīps no muts laukā gan
Jejbogu var aiziet ar sirdi, kad tumšā pīpētavā, kur, pēc idejas, no trejām pusēm mūra sienas, aiz muguras pēkšņi izdzirdi spalgu, vecišķu kāsu. Pirmā brīdī padomāju, nuta,situsi tā stunda, ka vecā, naktskreklā tērptā kukaža no sapņa, kas mani jau bērnībā vajāja un nebeidz to darīt vēl līdz šim, beidzot ir mani panākusi. Izrādījās- kaķs stūŗī vem. Tāda intrasanta asociatīvā ķēde, bet, jomajo, kas tiem pūku bumbuļiem pa tembriem arī.

Labi vien bija, ka neieviesu mājdzīvnieku, šis mani ātri vien, putekļus pa zemi saēdies, kapā būtu iedzinis.