Diapozitīvs

Esot prom no Spotify un nepakļaujot sevi ierastjam gulēšanas "soundtrekam", kurā pārsvarā skan Dark Ambient/Industrial - lēnām atradinos no tās tumšās pasaules, ieraduma lietot mūziku strikti kā foniņu. Tā rezultātā no apziņas izkrīt arī Silent Hill pasaule un rodas pat vēlme tajā atkal atrasties. Jo, ikdienā klausoties šīs spēles skaņu celiņu un tā atvasinājumus, spēli īsti neprasās - caur skaņu man galvā zīmējas ainas, visa spēle! Bet, kad tas soundtreks nav baudīts mēnešiem - rodas izteikta vēlme tur ņurcīties.

Uzlieku Trinitron CRT uz galda, palaižu spēli. Ņurcos SH pasaulē, kas ievērojami spiež.
Tā atmosfēra, tā asiņainā rūsa, tā asi metāliskā daba, tā nepieradinātā mūzika - tas viss ir tik sasodīti RAW, ka nav nemaz otras lietas, ar kuru šo sajūtu varētu salīdzināt. Var vien censties raksturot - mākslinieciski abstrakti ar primitīviem instrumentiem tevi slāna gan vizuālā, gan skaņas pasaule un sametas pat stindzinoši ap dvēseli - abstrakti, traki, aboslūti.

Kad dzīves bagāžā ir ielikti arī spēcīgi psihedēliskie tripi, tad gan manā vārdnīcā atrodas salīdzinājums - spēlēt SH ir kā atrasties izaicinošā/bad tripā, kas tevi masē, neatlaiž, ņurca, burza un smērē tavu ego pa iepuvušu smilšpapīru, iznīcina. Ņurca, smērē, burza un baksta auksti nokaitētiem dzelžiem, dur ausīs, griež sirdī. Viss slikti.
Sasodīti kolosāli!
Reiz paņēmu ierastos 2g sēņuku un spēlēju SH, gaidīdams kiku. Nonācu līdz slimnīcas Otherworld, kurā pamestās, miglā tītās telpas pārtop piķa melna metāla sūrumā. Tu iekāp liftā šaipus realitātei, bet izkāp ārā jau taipus - tumši gaiteņi, asinis uz sienām un grīdu vietā ir metāla režģi. Tur mājo dakterīši un māsiņas, kuras ārstēt tevi tur čista netaisās!
Ilgi gan tā nevarēju pageimot - jau tā spoguļotās tekstūras sāka ņemties un vērpties absolūti traki - sāka zust koordinācijas un orientēšanās spējas. Tam pa virsu tās PlayStation nestabilās tekstūras… Viss šis trakums steigšus ņēma un attālināja mani no dīvāna, ievelkot pilnībā iekšā sevī. Jutu, kā lēnām fiziski iekāpju tajā pasulē.
Jutu, kā lēnām no cilvēka ar kontrolieri rokā, palieku par Hariju Meisonu, kurš visā tajā abstrakajā sūrumā meklē noklīdušo meitu. Iet cauri ellei absolūtas mīlestības vārdā un tur - tur nekas nemeiko sensu. Sapņaini, murgaini, Linčīgi. Grūti izturēt, fizisks diskomforts. Varbūt tomēr komēdiju?
Saplūdu ar tēlu, ar vidi un sajutu pat tās smaržu. Ilgi gan tur atrasties nevarēju - liku pulti nost un izgāju saulītē pasēdēt, tikt vaļā no tās totālās elles, ievilkt svaigu gaisu, čieņpilni noliecot galvu šīs pieredzes priekšā - tāds kāpinājums - nezināju, ka spēj tāds eksistēt!!!

Tagad, dekādi vēlāk, spēlējot šo spēli absolūtā skaidrā, šī tripainā perspektīva mani nepamet un Silent Hill tagad sper daaaaudz spēcīgāk, nekā pirms šīs pieredzes, lai gan izieta ir reizes padsmit līdz 20. Tā nekad nepaliek veca - māksla nenoveco. Un iegūtās asociācijas - šķiet, ka tās arī nekur nepazūd, bet piešķir grandiozu papildus nozīmi, jaunu perspektīvu.


Tik. Sasodīti. Spēcīgi!
Vakarā jāturpina tālāk, drīz būšu atrakciju parkā pie ezera - tik priecīga vieta! Bet ne Sailenthilā. Ooo, ne jau Sailenthilā!


P.S.
Viens no video par sērijas izcilo audio noformējumu: https://www.youtube.com/watch?v=BHAcJhcEOCQ

Silent Hill savulaik izcēlās kā viena no pirmajām spēlēm ar spēcīgu pilnas kvalitātes abstraktu (dominējošie žanri: Dark Ambient/Industrial/Experimental/Trip-Hop) skaņu celiņu. To definē melanholija, eksperimenti, minimālisms, dzelžainas atmosfēras, sarūsējuši ritmi (kad pa retam parādās) un totāla dvēseles spundēšana nesaprotamā, līdz šim totāli un nekur nepieredzētā tumsā.
Otrā spēles daļa jau bija skaņā ne tik piķa melna un līdz ar spēles saturu - vilka vairāk uz melanholiju/introspekciju. Trešā - atgriežas pie pirmās daļas tumsas un ceturtā - kaut kur ap 2. un 3. esenci vandās un diezgan sekmīgi, ārkārtīgi eksperimentāli noslēdz visu pasākumu. Visas pārējās daļas, kuras netaisīja oriģinālie autori - vērts vien tik, cik tās lietiņas, kuras nāk no vietas, kas kaķim zem astes, manuprāt. Mākslinieki un to rokraksti ir svarīgi beigu galā.

Un tad iznāk oriģinālo autoru netaisīts SH2 rimeiks. ( ... tālāk ... )

Pfft, pat soundtreks SH2 rimeikam ir pilnīga tufta: lieliskie tumšie skaņdarbi rearanžēti - piespricēti pilni ar liekiem slāņiem - viens no tiem ir fakinais orķestris, bet cits - sintezēti kora vokāli un vēl cits - Japānas tautas instrumenti. Ko? It kā šis širpotreba domas plūdums, kas sastopams katrā otrajā vājajā Horror darbā, vispār iekš unikālās Dark Ambient/Trip-Hop/Industrial skaņu vides iederētos. Jā, mums noteikti pietrūka The Last Of Us kompozīcijas un tradicionālā Japānas mūzika Silent Hill universā, sukas bļa :D

Oriģinālais 2001. gada soundtreks ir mierīgi 9/10
Jaunais 2024. gada soundtreks vairāk par 6/10 nevilks

Jo zaudēts fokuss un skaņas min Post-SH3 muzicēšanas taciņu, kas jau tolaik bija 2 plauktus zemāka padarīšana par triloģiju.
Oriģinālu es gaidu platē par pieejamu cenu un ar jēdzīgu noformējumu. Rimeiks un tā OST gan nekad nebūs manās mājās - rimeiki nav atbalstāma uzņēmējdarbības forma. Kopējot trendus, tu neatgriezeniski zaudē savu identitāti. Un te nu identitāte zaudēta, aizliekot to aiz liekiem orķestra, vokāla un pat džeza slāņiem, pārvēršot ko abstraktu iekš kā "visiem pieejama". Fuj. Devalvācijas putra bļa.

...for fuck's sake, tiešām?

Konami turpina būt Konami un ir vērsušies pie kārtējā ar Silent Hill nesaistītā sīkkantora, kas uz jobanā Unreal Engine 5 salipinājis kārtējo spēles daļiņas saturošo izklaides izstrādājumu:
- pretinieku AI un uzvedība: labāka ir redzēta 90. gadu spēlēs;
- sišanās: pisienam ar caurules gabalu pa seju ir precīzi nekāda garša - atšālējušies Mangaļi. Un nē - spēles darbības apturēšana uz 0.420s nerada labu iepisiena sajūtu - tai maskai redz katastrofāli cauri un tas kaitina - efekts nav racionāls, neko labu nepienes. Labāka sišanās nav jāmeklē tālu - paskatamies uz PlayStation 1 Silent Hill 1;
- manis atzīti geimeri priecājas par jauno F un ir akli, ka tas ir tas pats vecais Konami sūds, tikai jaunā konfekšu papīrītī. Mani šausmina šāda uzvedība, tā sliecas atbalstīt visu krīzē esošā geiminga otstoju;
- F nav nekāda estētiska sakara ar Silent Hill;
- F nav nekāda pasaules būvēšanas sakara ar Silent Hill - F drīzāk ir Fatal Frame turpinājums, kuru nevienam nevajag;
- nekādas iesaistes no oriģinālās idejas autoriem: check;
- Konami kā jau Konami - uzļepina Silent Hill vārdu virsū random šasumenītei, lai gan jaunajā F nav nekā kopīga ar Silent Hill, precīzi nekā;
- Prasa 70EUR par šo izstrādājumu. Ekonomiska pamata cenu pieaugumam nav absolūti nekāda, bet industrija to paceļ tāpat.

Verdikts: EJ DIRST, KONAMI!

Tiem, kuriem patīk F un patika nesenais rimeiks: reliģija paredz atbildību par Tās Frančīzes vārda nepatiesu valkāšanu. Bet kāda tam nozīme laikā, kurā nekam nav vairs nozīmes. Kārtējais tukšais mūsdienu feminisma vaids? Man jau šķiet, ka tie amerikāniskās puves iznēsātāji sapisa jau gana daudz frančīzes.


Avots: https://www.youtube.com/watch?v=M3fLtDUek1s