Diapozitīvs

Mans TV joprojām ir Samsung 32" CRT TV. Pirku ~2005. gadā. Vecais kineskopa televizors, kura pārvietošanai vajag 2 vīrus un 4 aukstus aliņus pēc tam. Un tas rāda izteiksmīgu bildi, kuras vienīgais "defekts" ir zemā izšķirtspēja, kad jāuzspēlē PS3. Tas un vēl Progressive scan trūkums, kas ļoti izpaužas ātrās kustībās un horizontāli slīdošās ainās filmās, un kameras rotēšanā FPS videospēlēs.

Kamēr cilvēce skrien pakaļ laikam un pērk LED vai parastā backlight (diožu gaisma, kas ar polarizācijas un izkliedējošiem filtriem tiek no ekrāna malām izvazāta pa visu laukumu) izgaismotus LCD TV, esmu palicis pie vecās CRT tehnoloģijas, kas dažos man svarīgos aspektos ir joprojām nepārspēta. Bet nu, manam CRT nav Progressive scan un prasās tomēr izlasīt tos sīkos burtiņus PS3 spēlēs. Līdz ar to jāizvēlas sev HDTV. Bet, kā izrādās, CRT ir uzstādījis pamatīgi augsta standarta latiņu, par kuru zemāk negribas nolaisties.

Svarīgie aspekti izvēlē:
- Melnā līmenis: lai bilde ar zvaigznēm būtu sulīgi melna (nevis pelēka) ar gaišiem punktiem - kā jau zvaigznes melnā naktī;
- Kontrasts, nevis mārketinga departamenta bongs;
- Tas, kā TV pacieš SD attēlu;
- Input lag jeb Fofas efekts*.

Un pateikšu uzreiz - manuprāt, geimot uz LCD ir visnotaļ pamatīgs vājprāts (melns ir labākajā gadījumā nevienmērīgi tumši pelēks, krāsas vājas + tas pats fofas efekts). Sevišķi, ja jālieto SD avots, kuru LCD konvertē par smirgīdu sūdu. Līdz ar to, jā, dabiski nosliecos uz plazmu kā mana CRT aizstājēju. ( Kas ir fofas efekts? )

Bradāšana - šai nodarbei teju katru nedēļu var izgudrot jaunu definīciju. Šīsnedēļas varētu būt tāda: „Bradāšana: hobijs, kura reālo darbību (dabā) aktivitāšu izpausmes bradātāju nereti sliecas novest likuma sētas otrajā pusē.” Beigu galā tas pat lukturim ir skaidrs, ka šķērsot nožogotu teritoriju nav īsti pastaiga parkā. Līdz ar to manuprāt loģiska ir mana pozīcija par šī hobija reklamēšanas absurdumu. Tas noteikti ir viens no iemesliem, kādēļ konkrēta pilsētvides pētniecības biedrība savās PR aktivitātēs, manuprāt, nodara vairāk kaitējuma, nekā labuma. Kāpēc? Jo, ja kāds nišas hobijs tiek celts preses saulītē, tas sliecas radīt rezonansi dažādos sabiedrības slāņos. Ja kāds jautājums tiek plaši sabiedrībā aktualizēts - beigu galā tas nonāk arī līdz atbildīgajām personām (īpašnieki, apsardze), kas sacelto potenciālo ažiotāžu viennozīmīgi traktēs kā drošības pasākumu stiprināšanu (ar lielgabalu pa zvirbuļiem, lai izolētu unikālu gadījumu), šādi apgrūtinot pilsētvides pētnieka aktivitātes dabā. Un arguments, ka popularizēšana veicina atpazīstamību, kas savukārt veicina legālas ielaišanas potenciāla augšanu, dabā vienkārši nedarbojas. Apsargam ir dots uzdevums sargāt, nelaist nevienu pašu - par to apsargs atbild ar savu darbu, vārdu un arī mantu. Teritorijās parasti notiek saimnieciska darbība, tāpēc arī teritoriju īpašnieki, rēķinoties ar zemes nomnieku/kantoru īpašnieku konfidencialitātes tiesībām, atsakās laist iekšā. Beigu galā, ja arī kādu ielaiž pamestajos korpusos, atbildība par tur notiekošo īpašumu un apmeklētāju dzīvībām gulstas uz viņu pleciem, par spīti dokumentam, ar kuru bradātājs noraksta visu atbildību par savu rīcību uz sevi. Nevēlas cilvēki šādu atbildības nastu sev uz kakla, tāpēc arī nelaiž iekšā avārijas stāvoklī esošās ēkās. Un nekāda atpazīstamība tur neko nemainīs.

Taču pirms neilga laika sazinājās ar mani Latvijas Radio pārstāvis ar vēlmi uztaisīt sižetu 39. kabinetam. Tad nu nācās apsvērt augstākminētās lietas, izvērtējot potenciālo labumu un sliktumu, kas gūstams no šāda sižeta. Prātā virkne jautājumu un apcerējumu: no vienas puses tas ir hobija īss izklāsts, no otras - arī to var skatīt kā reklamējošu darbību? Un vispār - kāpēc vispār šāda uz naža asmens balansējoša hobija atpazīstamība būtu jāveicina, ja tā dabā reāli neatvieglo bradāšanas aktivitātes? Atbildība no īpašnieku/atbildīgo personu pleciem maģiskā kārtā nenokrīt tikai tāpēc, ka tu sevi pasludini par pilsētvides pētniecības aktīvistu. Bet, ja tautai uzskatāmā veidā parāda, ka eksistē indivīdu kopa, kura mērķtiecīgi lien pamestos objektos - manuprāt, tā uzreiz ķersies pie naglām, āmuriem un perimetru sensoriem. Nav taču nepiederošām personām ko tur darīt, ne tā? Cik gan reižu nav nācies apsargiem skaidrot kas ir urbex un ko gribam tajā sasodītajā pamestajā ēkā. Dažreiz panākumi ir, bet pamatā nav. Kur beigu galā šis sižets nonāks? Kādam mērķim tas tiek gatavots? Lai nu kā, dodos mazliet papētīt to 39. kabinetā notiekošo. ( Radiobradājums )