uz lidostu ir jāizbrauc apmēram ap to pašu laiku, kad brālis izlido no Ženēvas, un no šodienas manos narratology pierakstos ir arī teikums we need space to conceptualize time.
tāds kā Elbow noskaņojums, un es pēdējā laikā nogurstu vārda vidū un aizmirstu pabeigt. prasīju mammai, lai atved spēka vitamīnus, bet viņi pat balzāmiņu nevar atvest.
jau tagad ir nogurums no tā, kā būs tad, kad ģimene būs šeit, un wtf, meitene. ja es vairs nespēju priecāties par savas ģimenes ciemosbraukšanu, vai tas mani padara par sliktu cilvēku? retorisks jautājums.

es gribu spēlēt akordeonu, kā arī mūžīgu vasaru. bet tagad ir laiks vēl kādai nopietnai esejrakstīšanai, jo, kā mēs piektdien ar citām humanities meitenēm nospriedām, nu jau ir tā fāze, kad raksti esejas sevis uzmundrināšanas nolūkos. fuck chocolate, let's do some paper writing.