pieturā satiktā kaimiņiene teica, lai es eju pagulēt, bet man vienmēr gulēšana dienas vidū ir radījusi mazliet tādu kā nožēlojamības sajūtu. un tagad man sākās brīvlaika beigu depresija, lai gan so far dienas ir bijušas ļoti jaukas, bet vienmēr vajā es neko nepaspēšu sajūta. un vakar nejauši satiktā māsa Mārīte man kārtējo reizi teica, lai es beidzu skriet notikumiem pa priekšu un dzīvoju šeit un tagad. jā, un vēl es arvien vairāk sajūsminos par last.fm tagiem, so far mani mīļākie ir and if the snow buries my neighbourhood and if my parents are crying then i will dig a tunnel from my window to yours, lullaby for a dark and late night when falling asleep seems to be impossible, the trick is to keep breathing un the end of nights we tried to die

bet vispār man tagad ir izvēdināta galva, Beirut noskaņojums un miegs.

mani tracina Rīgas drēgnums.