vakar biju uz Jaungada taksometra pirmizrādi, kur kolēģe paņēma līdzi, lai nervi labāk turētu.
nu tā. es parasti it visā varu saskatīt kaut ko labu, bet ne šoreiz. šis ir tas gadījums, kad dāvinātam zirgam ir ne tikai jāskatās zobos, bet vispār tas dāvinātais zirgs ir jāsūta prom.
nu labi, filmai ir divas labas lietas. pirmā ir Lauris Reiniks, kurš ir vismazāk cringy filmas aspekts. un otrā - iespējams, ir labi, ka viņi šo filmu uzņēma Latvijā, ceru, ka vismaz visus nodokļus nomaksāja.
viss pārējais.. man joprojām trūkst vārdu, jo tas bija tik šokējoši nomācoši. aiz manis zālē sēdēja Mārtiņš Bondars, filmā paldies saka Aigaram Kalvītim, Elbakjanam un Nilam Ušakovam. un viss simtgades lepnums par skaisto, gaišo, patīkamo un profesionālo Latvijā vienkārši izgaisa kā nebijis.
ā, un papildus šausmīgajiem jokiem filmā par sieviešu vecumu filmas pirmizrādē bija arī goodie bags, kur iekšā bija.. pretnovecošanas krēma testeris.
turklāt es nepazinu teju nevienu no so-called slavenībām filmā. bija sajūta, ka esmu reāli izkāpusi no sava burbuļa. paldies, gaisu ārpusē apošņāju, es labprāt atgriezīšos savā burbulī.