Latgalei ir šī ļoti neparastā ietekme uz mani: kā es atbraucu šurp, tā es vienkārši visu laiku guļu. nogulēju ļoti daudz krustvecāku mājās, visu dienu tāda viegli miegaina. un visa apkārtne arī tāda viegli miegaina un miglaina.

Rēzeknē nebiju patiesībā bijusi, šķiet, kopš 2014. gada pavasara, kad vecmamma bija slimnīcā un kad es braucu viņu apciemot, pie reizes rādot eksperimentālas īsfilmas Gorā. tas periods arī liekas tāds viegli miglains, neko daudz nevaru atcerēties. drusku atceros, kā gājām pa dažādām Rēzeknes ielām no Babas dzīvokļa uz slimnīcu, bet atmiņas par Rēzekni vispār visu mūžu ir mazliet kā Pērn Marienbādē - drusku atceries, ka kaut kur te esi bijis, bet tikpat labi tās ziemas pēcpusdienas pastaigas, agrie rīti vilciena stacijā, karstās vasaras pie vecmammas un pat tie daži jaungadi, ko pavadīju tur, skatoties Titāniku ar vecmammu, šķiet mazliet kā tāds izdomāts stāsts. bet ļoti spēcīgi atceros vecmammas dzīvokļa smaržu un to, ka viņa audzēja tomātus uz palodzes.

bet atpakaļceļš mazliet cilvēcīgāks par turpceļu. komforta vagons salīdzinoši ātrajā vilcienā (Rēzekne - Rīga 2.5 stundas) ir tiešām tā vērts. atguļos krēslā, skatos pa logu uz tiem milzīgajiem mežiem, ko ik pa brīdim papildina lauki ar siena ruļļiem, klausos dakkhabrakha un mēģinu saprast, kā vasara, kurai vajadzēja būt tai vasarai, kurā beidzot uzrakstu pirmo nodaļu promocijas darbam, ir kļuvusi par ko šādu.