ir taču ziema
naktī atkal mocījos ar bezmiegu, pēdējā laikā atkal parādās problēmas ar iemigšanu un miegu kā tādu. tā nu savā tumsiņā, no viena sāna uz otru vāļājoties, iedomājos, ka katram cilvēkam būtu vajadzīgs savs piegulētājs. vienkārši cilvēks, kuru var pat nepazīt, ar kuru nevajag būt nekādām attiecībām vai vienkārši tiecībām, kurš varētu būt vienkārši cilvēks, kurš guļ blakus. un palīdz iemigt laikā, kad ārā auksts, kad ārā tumšs, kad ārā baisi. palīdz ar to, ka vienkārši ir blakus.
tagad, gaišā dienas laikā ar skaidru saprātu skatoties šīs domas par anonīmo piegulētāju liekas, maigi sakot, savādas, bet ja vēl kādu nedēļu šitā mocīšos ar bezmiegu, pati iešu meklēt savu piegulētāju. tabletes man nepalīdz, miegs teju vispār vairs nenāk, bet rīt taču atsākas skola.
un vispār. māma ar tēti jau ir noskatījuši man līgavaini, viņš pats gan vēl nezina, ka ir noskatīts. nākamnedēļ tētis mani beidzot vedīs pie skrodera, kurš pašūs man ziemas mēteli, man pašai jāizvēlas fasons, materiāls un krāsa, pēdējais punkts ir visvieglākais, jo mētelis, protams, būs sarkans. un nekādā gadījumā ne ādas. tagad tikai atliek izvēlēties fasonu, bet es no mēteļiem un to šūšanas nesaprotu ne nieka. es vispār no šūšanas nesaprotu ne nieka.
un visu laiku, paskatoties ārā pa logu, iedomājos par to HI dziesmu ir taču ziema/un mēs esam pāris/ir taču ziema. Ir taču ziema, tik tiešām. tāpēc iešu lakot sarkanus nagus un vilkt kājās vilnas zeķes. auksts.