face a la mer
tad, kad atkal sastrīdos ar ģimeni par kaut kādām niecīgām lietām, skaitu dienas līdz savai aizbraukšanai. nez, cik reizes jau esmu sev apsolījusi, ka braukšu prom neatskatoties, bet teju ar katru dienu tās dienas paliek arvien lēnākas. tā savādi vispār, no vienas puses laiks ļoti, ļoti steidzas, no otras puses - tīri ilgtermiņā - laiks velkas kā tāds.. es pat nezinu. aptaurēts. sāku lasīt Ray Bradbury stāstus, visnotaļ patīk, un vienā stāstā viņš piemin tās can hardly wait dienas. nekad neesmu skaitījusi dienas līdz dzimšanas dienai, vien līdz pavasarim, bet liekas, drīz sākšu skaitīt dienas līdz aizbraukšanai. can hardly wait.

un vispār, es tik bieži jūtos neatbilstoša savam vecumam. ir piektdienas vakars, visi normāli mana vecuma cilvēki dodas uz saviem burziņiem, bet here i am, šķirstot grāmatas par Rīgas kinostudiju. protams, var attaisnoties, ka man ir lielais sliktums vēderā a la kaut kāds vēdera vīruss, bet nu bullshit, reti kurā piektdienā es kaut kur eju. lai nu kā, kāda tai visai pašizglītošanai ir jēga, visām klasikas lasīšanām un filmām, visām gudrajām domām un intelektuālajām padarīšanām, ar ko tu tā kā paplašini savu redzesloku, ja beigās tajā savā nolāpītajā paplašinātajā redzeslokā tu paliec viens? viss, ko tev dod kaut kāda gudrība, ir nespēja saprasties ar lielāko daļu cilvēku.