|
[14 Sep 2020|02:20pm] |
kāda smaga un kaistoša čūla mezglā sasietas iekšas saspiež
un neatlaižas par spīti tam
ka tu viņu glaudi un aplej ar ūdeni sāļu
un lolo kā azotē odzi
kāds aizvainots uztūcis audzējs
kāds nejauši norīts un aizdedzies viltus dzintars
kāds ļauns gars bez miesas zem ādas
kāda svilstoša sūrstoša nesamanība
kad izdils kā sausas siekstas tavas kājas
kad kritīs tava mute tavas acis tavas ausis
nemaz nebūs jāpieliecas
lai satvertu galvu rokās
jo smagums kas nes sevī debesis
tevi pie zemes
būs nospiedis pats
|
|
| tā runāja cilvēki |
[06 Sep 2020|08:54pm] |
- emīlā mamma stāstīja, ka viņa audzinātāja esot uz viņu nāvīgi apvainojusies, jo viņš neaizgāja studēt uz aktieriem. viņš esot bijis ļoti labs aktieris.
- nu, tam es varu noticēt. bet padomā, kāds viņš varētu būt aktieris pēc tam, kad būs ieguvis filozofa izglītību!
- jā...
- agrāk taču aktieri skaitījās kā daļa inteliģences...kā dzejnieki un filozofi...tagad es palasu intervijas ar viņiem žurnālā, un viņi liekas tik stulbi.
- jā, viņiem laikam trūkst satura, ir tikai tēlotājmāksla
- es zinu divus cilvēkus, kuri iet aktierskolā. vienam no viņiem ir pārāk liela pašapziņa. viņš vēl neko nav paveicis - un sauc sevi par aktieri. Narkevičs arī kaut kad stāstīja, par filozofiem runājot, ka tu nevari sevi saukt par filozofu, kamēr tikai studē filozofiju. tu vari saukt sevi par filozofu, kad nomirsti...jo tad tev apstājas visa domāšana...vai kaut kā tā. Vai arī tad, ja tevi par tādu atzīst. Zandere sevi var saukt par dzejnieci, jo viņa kā tāda ir atzīta.
- jā, tur nepieciešama tā iecelšana. mani vienmēr mazliet šķebina, kad sevi sauc par dzejniekiem cilvēki, kas tikko ir sākuši rakstīt. es nevaru iedomāties, ka es jebkad sevi nosauktu šajā vārdā.
- nu lūk...bet otra meitene....viņa nopirka visu vidusskolu
- visu vidusskolu?
- jā, visas ieskaites, kontroldarbus...
- ā, man šķita, ka vidusskolas ēku
- nu, gan jau to arī viņa būtu varējusi atļauties. viņas ģimenei ir daudz naudas. vispār viņai bija diezgan traka dzīve - viņas vecāki bija šķīrušies, bet mamma kopā ar sugardaddy. Viņa bija viņa mīļākā - reizēm viņš atbrauca ciemos pie viņas uz jūrmalu, un tad viņi šņauca kokaīnu. jā. viņas mammas istabā bija striptīza stienis.
- labs
- jā, bet nu, tā meitene ir ļoti smuka, nu, simpātiska. es nezinu, kā viņa tēlo, bet domāju, ka uz viņu vienkārši ir patīkami skatīties.
|
|
| bārda |
[01 Sep 2020|12:12pm] |
|
Pie sienas virs manas galvas grasās likt ierāmētu Vardes bārdu. Lai es vienmēr varētu būt zem bārdas. Es neesmu nekad satikusi pašu bārdas īpašnieku, bet bārdu gan. Vai mēs tagad esam pazīstami?
|
|
| kolekcijas. |
[01 Sep 2020|11:59am] |
Trešdiena. Mūsu kabinetā ienāk Priekšnieks, rokā turēdams jauno bērnu grāmatu par surikātiem.
"Nu, ko tu vari pateikt Surikātu ekspertam?" viņš man vaicā. Es uz viņu paskatos ar jautājuma zīmi. "Nāc līdzi!" viņš pamāj ar plaukstu. Es pieceļos no galda un sekoju. Mēs izejam cauri konferenču zālei un ieejam kabinetā, kur sēž arī Priekšniece. "Skaties!" viņš norāda uz skapi aiz sava galda. Es skatos.
Viss skapis ir noklāts surikātu figūriņās.
"Tās mīkstās mantiņas - tās mēs atrodam lietotu preču veikalos. Un šī vīna pudele - " viņš saka, norādīdams uz vīna pudeli ar nosaukumu "Meerkat", "ar šo viss sākās. Viņa ir no 2006 gada. Man cilvēki vaicāja, kāpēc X krāj kaķus, bet es neko nekolekcionēju. Tu taču zini par X kaķiem?" viņš, piepeši uztraucies, vaicā, jo manā sejā laikam atkal parādījusies jautājuma zīme. "!!!"
Nu vadību savās rokās pārņem Priekšniece. Viņa pieceļas no galda, un saka "Nāc līdzi!". Un pamāj ar plaukstu. Es sekoju. Mēs izejam laukā no kabineta un dodamies atpakaļ uz konferenču zāli. Viņa ieslēdz sienas gaismu, un tā izgaismo lielus, garus stikla skapjus, kuri stiepjas gar vienu no telpas sienām, un kurus man kaut kā bija izdevies nepamanīt par spīti tam, ka dodos tiem garām katru reizi, kad vēlos uztaisīt kafiju - tātad, vismaz trīs reizes dienā.
"Es cenšos te uzturēt kārtību, bet viņu ir daudz - un laika jau nav" viņa saka, "Re - šie ir no Ķīnas. Bet šie - " viņa norāda uz baltiem porcelāna kaķiem kurus rotā zili raksti, "šie, protams, ir no Holandes."
Kaķu figūriņas viņa krāj jau 40 gadu. Viņu ir neskaitāmi daudz - no stikla, no koka, no māla. No Indijas, no Vācijas, tepat - no Latvijas. Šķīvji, figūriņas, ir arī plaukts "praktiskiem kaķiem" - smalki izstrādāti kaķi ar adatu spilventiņu mugurā, mazi galda piederumi (laikam) kuriem tureklītis ir rūpīgi, no kāda cieta materiāla izgrebts kaķis. Arī pie sienas ir kaķi - divi Cara laika izšuvumi ar kaķiem, no kuriem viens spēlē - varbūt balalaiku. Nezinu. Es stāvu un brīnos.
Domāju par to, vai darbavietā mītošais kaķis Leons arī ir daļa no kolekcijas, vai ne.
Kad pēc darba aizbraucu uz Pašpārvaldi, un stāstu par kaķiem, neviens man netic. Nu, tic, bet nevienam tas nešķiet pa īstam. Arī man ne.
|
|
|
[06 Aug 2020|10:24pm] |
|
vientuliiba man vienmeer velkas pakalj kaa gara, gara zivs aste. vientuliiba kaa baismas - ljoti kirkegoriskas baismas - saapiigas un bezgaliigas skumjas - kuras var atvairiit tikai skrienot un esot kopaa ar skreejienu tik ljoti ka izshkjiisti un sakusti ar to kaa vasks kopaa. bet laix ir laix un tas turpina teceet. un pakalj man vienmeer dzenas liela skumja baisma zivs. taapeec es skrienu. jo neparedzamaaks celjsh, jo gruutaak vinjai tevi nokjert. prieks paliidz; muziceet ar draugiem; celjsh; spontaans prieks; sirsniiba un siltums paliidz. tas nav gljeevi - negribeet ljaut sevi apriit. es esmu peldeetaajs. es negribu sliikt. bet agrak vai veelaak taas priekshaa buus jaanokriit.
|
|
| kas man patika, kad man bija septinpadsmit gadi |
[28 Jul 2020|10:45am] |
''man patīk silta kafija ar pienu, man patīk iemērkt pirkstus un pārbaudīt vai tai ir tā pareizā temperatūra, ne par karstu, ne par vēsu
man patīk vilkt apļus
cukura kaudzēs, smiltīs, dubļos, gaisā, uz ādas, melnzemē, ūdenī, apļot galvaskausus
man patīk, ai, man patīk kad spēlējas ar maniem matiem, man patīk kad par mani gādā, apliek segu ap pleciem vai padod to sviesta trauciņu otrpus galdam vai prātīgi norāda ka vajadzētu iet gulēt pat ja es nekad neklausos
man patīk kad jūt
nu, kad es ņemos, un kad esmu pavisam nopietna, lai gan es pati nemāku pateikt, esot iekšpus tu redzi tikai vienpus, vai ne
man patīk tās mazās gaišās apgaismībiņas kas apstaro kaut pērkot greipfrūtu stāvot lielveikalā pie kases vai pieliecoties sasienot kurpju šņores ielas malā
man patīk kā atspīd spuldze un apvijas apkārt burciņai un
kā mitrumā ielikta salvete strauji uzsūc visu sevī un paliek bezkrāsaina un izplūst
man patīk tās mazās saprašanās ar cilvēkiem un tās kopības sajūtas, es nezinu, kopīgas bēdas, kaut tas būtu karstums dziesmu svētkos vai ūdenspudele agri no rīta vai saprotoši mēma cigaretes pasniegšana pēc neizprotama klases darba
man patīk kad strādā abas austiņas ak jā
man patīk kā smaržo rīti un kā cilvēki pusakli iet un uzduras viens otram virsū gluži kā katrs savā mazā galaktikā
man patīk vērot kur cilvēki skatās
vispār vērot
vērot ir jauki
vai dzirdēt mazus fragmentus no garāmejošu cilvēku sarunām
iekāpt ar basām kājām ezeriņā un ļaut lai kurkuļi maigi kutina ādu
piebāzt pilnu muti ar zaķkāpostiem vai ļauj jāņogai izkust uz mēles
stāvēt zem rasinātāja dubļu kaudzē karstās vasaras dienās
un ēst saulē sakarsušas zemenes
tās kas saaugušas kopā
klausīties kā ķirmji grauž dēļus
vai kā skudras staipa akmeņus un skujas
iemērkt rokas mazās straumēs un just kā ūdens ņirb ap pirkstiem
kūkot līdzi deguzei
auksts alus pēc trīs stundām depo nuja
vai silts viskijs pēc divu stundu salšanas plānās ādas jakās cēsu centrā bez tualetes un bez siltas tējas
salda tēja
zemes smarža
ceļš, ai jā
sēdēt mašīnai pašā priekšā pie atvērta loga un redzēt kā koki skrien garām
gulēt teltīs un šūpoties laivās
sprakšķināt akmeņus oglēs un palikt pa nakti mežmalēs
stopēt līdz puspilsētai unun
saulgriežos dziedāt tik skaļi un vīt ozolu vijas un mest labus vārdus ugunī
sēdēt pļavā vai kāpās ar cepumiem un ģitāru un liepājas vēju
jā jā''
|
|
| asinis |
[25 Jul 2020|04:06am] |
Ir pagājuši aptuveni četrpadsmit gadi, kopš mans tēvs pakārās. viņš nebija mans bioloģiskais tētis - bet es viņu par tādu uzskatīju. viņš pavadīja ar mani manus pirmos sešus dzīves gadus. es nemaz nezināju, ka man ir vēl kāds - cits - ar asinīm piesaistīts tēvs - turklāt ar tādām asinīm, kuras nerecē, kā nākas, un kuras padarīs mani baiļpilnu jebkad dzemdēt dēlu, lai arī viņa asinis nebūtu ūdeņainas un šķidras. Ir pagājuši gandrīz četrpadsmit gadi, un es aizvien tam nespēju noticēt. Es aizvien neesmu sērojusi. Es aizvien nespēju raudāt. Tas aizvien nav noticis. Tas aizvien šķiet tikai kā stāsts - es nebiju viņa bērēs, es neredzēju viņu - mirušu. Es saņēmu tikai divus stāstus - vienu man pastāstīja mamma, mūs abas ar māsu nosēdinādama uz dīvāna marijas ielā, uz dīvāna kuram bija pārklājs ar rozēm. Es neatceros, ko viņa sacīja, bet es atceros, kā nolēmu, ka neraudāšu. Ka nebūšu vāja - ka saglabāšu mieru. Ir jāsaglabā miers. Es piecēlos un aizgāju uz savu istabu. Man bija astoņi gadi. Mamma stāsta, ka pēc tam es nedēļu neesot ar nevienu runājusi. Es nezinu, vai tā ir taisnība. Es lasīju grāmatas. Tas nebija pa īstam. Es saglabāju mieru. Otru stāstu man pa tālruni pastāstīja viņa tēvs. Un arī tad, kaut kāda iemesla dēļ, es nospriedu, ka man jāizliekas, ka viss ir kārtībā.
KAS ir tava PROBLĒMA, bērns? Tavs TĒVS nupat ir PAKĀRIES, un tu nospried, ka tev ir "jāsaglabā miers" un "jāizliekas, ka viss ir kārtībā" un "nevajadzētu izrādīt liekas emocijas" (piemēram, sākt raudāt, vai izrādīt, ka tev ir kaut kādas jūtas vai ka tevi kaut kas šajā situācijā sāpina). Kas ir mana problēma. Tev ir astoņi gadi, bērns. Un tu jau esi sastindzis. Tev jau ir apaugusi čaula. Vai tu zini, cik grūti tev būs no viņas atkal tikt laukā? Vai tu zini, ka ir iedēstīta sēkla tavam mēmumam, kurš tev visu atlikušo dzīvi traucēs būt atklātam un tiešam, ko? Vai tu zini, ka tu vienmēr būsi kaut kur prom - kaut kur ieslēgta - kaut kur paslēpta - aiz stikla vai loga vai priekškara - ka tu vairs nekad nekam nespēsi pa īstam pieskarties, un pat tad, kad it kā spēsi, tu nespēsi par to parunāt? Vai tu zini, ka tu vienmēr un allaž turpināsi izlikties, ka "viss ir kārtībā"? Kas tev kaiš? Kāpēc tu neraudi? Kāpēc nekas nav pa īstam?
|
|
| staipekņi |
[17 Jul 2020|05:13pm] |
Brokastīs ēdu marinētas siļķes un gremoju nu jau neapšaubāmo un ilgi vairs neatliekamo faktu, ka drīz manis vairs šajā matīsa dzīvoklītī nebūs. Atkal kopā ir jāsavāc kastes, jāatritina striķi, jāsaliek grāmatas kaudzītēs un saudzīgi azotē jāiesprauž puķu pods, lai kaut kur dotos. Kā novembrī, tikai tagad laukā spīd saule un mēs nebrauksim ar 22. troleibusu no manas mātes mājām līdz mūsu jaunajām. Tagad visas tās lietas, kuras man ceļo līdzi, es pa gabaliņam uz īsu laika sprīdi izdalīšu savai mātei, studiju biedriem un draugiem.
Tas palīdz. Draugi palīdz. Studiju biedri palīdz. Arī viņus es saucu par saviem draugiem. Man šķiet, ka es ilgu laiku nebiju savā galvā nemaz nodefinējusi, ko nozīmē - draugs. Kāds ar ko kopā jūties labi? Kāds, ar ko kaut ko dari kopā? Ar kuru dalies katrā ikdienas sīkumā? Vai ir kāda skala, kas nosaka to, kurš ir vairāk, un kurš - mazāk - draugs?
Emīls saka, ka draugs ir cilvēks, ar kuru tev nav neērti satikties divatā. Es domāju, ka tas ir būtisks kritērijs. Tas ietver visu pārējo. Lai gan ir arī tādi cilvēki, kurus vienmēr sanāk satikt neatšķeļamā divatībā. Un ir ērti. Es domāju, ka viņi arī ir draugi - kā divcilvēku kopums.
Man mazliet slāpa, tāpēc uzvāriju melno tēju. Tas ir viens no paradumiem, kurus esmu aizguvusi no tevis, un droši vien tie paliks man pielipuši vēl ilgi. Melno tēju tu vāri tā:
1. Uzliec vārīties ūdeni
2. Krūzītē ieliec divus maisiņus melnās tējas
3. Uzlej ūdeni, bet atstāj vēl kādu pussprīdi brīvu
4. Ļauj, lai ievelkas
5. Pievieno cukuru
6. Pievieno aukstu ūdeni no krāna
Tam klāt tu parasti piekod karstmaizītes, bet tās man ir apnikušas. Šorīt brokastīs es ēdu marinētas siļķes. Tu neēd zivis. Tev no viņām ir viegla alerģija. Es ceru, ka istabā nevarēs sajust manas siļķu ēšanas pēdas un tev nepaliks slikti. Man vienmēr ir slikti izdevies savākt pēc sevis. Arī tagad - es pasaku, ka no tevis aizeju, bet aizvien karājos mūsu istabā. Pat sevi pēc mums es nevaru savākt.
|
|
|
[15 Jul 2020|03:38am] |
|
es sēžu uz dīvāna, man klēpī ir mans portatīvais dators un atsevišķi arī balta klaviatūra, jo manai izplīsuši trīs taustiņi, un vēl divi nestrādā. tu sēdi datorkrēslā pie sava galda un spēlē videospēles. zuze guļ uz paklāja vienu priekšā izstieptu ķepiņu un skatās nekurienē. ir gandrīz četri no rīta. mēs neko daudz nerunājam. skan A Whiter Shade of Pale. Atkāzas. Vairs nav, ko sacīt.
|
|
|
[15 Jul 2020|02:32am] |
| [ |
music |
| |
pixies - gouge away |
] |
šodien braucu ar velosipēdu no atgāzenes līdz bērnu pasaulei. telefons, maita, bija nomiris, un tāpēc pirmo reizi miljons gadu laikā man nācās kustēties cauri pilsētai bez muzikāla pavadījuma. teicu sev: "nu, te nu mēs esam. mana balss un manas ausis." Kādu laiku braucu klusumā. Kad tiku pāri akmens tiltam, klusumu nomainīja pilsētas trokšņi. kaut ko domājot nemanot nonācu mājās. Labāk tomēr ar austiņām.
|
|
|
[14 Jul 2020|04:57am] |
|
kaut kāds jocīgs stāvoklis. nevaru sevi atrast. esmu kaut kur aizmaldijusies. esmu izsista no līdzsvara. mieru, tikai mieru.
|
|
|
[14 Jul 2020|04:50am] |
|
mani ir apņēmis milzīgs kauna vilnis. jūtos ļoti paranoiska - nesavākta - izplūdusi - nestabila - nesakarīga.
|
|
| karsti |
[12 Jul 2020|08:42pm] |
Labdien.
Cenšos noskaidrot prātu. Šodien biju mežā. Vakar biju dzelteno pastnieku koncertā. Aizvakar biju pastaigā no basteja kalna cauri kronvalda bulvārim līdz alberta ielai.
Gribas ēst. Atgriezusies apetīte. Atgriezusies spēja aizmigt. Iešu ciemos atkal atsākt cigun. Smēķēju kā skurstenis. Cenšos noskaidrot prātu.
|
|
|
[11 Jul 2020|02:03am] |
es nekad nevaru atvērt savu muti. es esmu mēma, mēma kā zivs. es lieku citiem uzņemties runātāja lomu. es lieku citiem minēt. vai es gribu būt mīkla? es nezinu. es pati nespēju uzminēt.
man nekad nav īsto vārdu. es varu rakstīt, bet neprotu runāt. es protu rakstīt tukšumā - un pati tad esmu tukšums. man nav miesas - nav adresāta. es negribu būt muļķe. es negribu, lai mani uzskata par muļķi. par naivu. vai es esmu naiva?
es nezinu. kā lai es tev pasaku. kā lai samierinos ar atbildi, kas nebūtu pareizā. kā lai samierinās ar to, ka nevaru zināt, ko atbildēsi. labāk ir dzīvot mīklā - un skatīties. un cerēt. un sapņot. un lūgties.
kāpēc es esmu tik nožēlojama. kāpēc man ir tik mīksta sirds. kāpēc es esmu tik trausla. kāpēc viss man tik ļoti sāp. es nespēju dzīvot. es negribu mirt.
|
|
|
[02 Jul 2020|06:05pm] |
|
draudzene nesen izlika taro ka man esot jaapaljaujas liktenim. taa nu es te seezhu un paljaujos. tik jautri un forsi man nav bijis jau sen...
|
|
| par banalitati un prieku |
[30 Jun 2020|10:49pm] |
vakar kkc atzimejam izlaidumu ar kursa biedriem un studiju biedriem no citu gadu filozofu kursiem, un es jutos tik laimiga cik laimiga nebiju jutusies gadiem. varbut tas ir atslabums, kas seko sesiju un rakstisanas un izolacijas saspringumam, varbut ta vienkarsi ir apjausma par to, ka esmu videe-vietaa-domtelpaa kuraa man beidzot apkart ir domubiedri un cilveki ar kuriem es jutu - tiesam varu saprasties - but saprasta - saprast. Ar kuriem ir jautri pat ja smiekli nav intence sacitajam, kuri uztver smalki, daudzslanaini, plashi un dzilji. kuri augstu verte izveli but labam, sirsnigam, pacietigam, iecietigam, saprotosam cilvekam. kuri pielauj to, ka viniem varetu nebut taisniba, vai vismaz censhas iet tada virziena. kuri klausas. es nespeju sevi saturet to prieku, kurs mani njirb ka trax kolibri katru reizi kad vinjus satieku, un varu ar vinjiem pavadit kopa laiku. es esmu ljoti, ljoti laimiga un pateiciga par to.
varbut tas izklausas banali, bet vakar es tiku tam pari
ka mineju sava vakardien stundu-pirms-izlaiduma sarakstitaja pateicibas uzruna pasniedzejiem,
"Vārdnīcā vārdu “banāls” skaidro kā - Ikdienišķs, pārāk aprasts, apnicīgs, pliekans. Ar vārdnīcā sniegto vārda skaidrojumu iesākt runu, referātu vai eseju ir banāli. Tas var norādīt uz grūtībām iesākt vai attīstīt domu, kurai būtu jācaurvij turpmākais darbs. To pašu mēdz sacīt par citātu nodaļas sākumā, kurš, runājot Ojāra Vācieša vārdiem, “harmonisks/vai konfliktējošs - /tam nav nozīmes” – citāta beigas. (312) Un varbūt to pašu var sacīt arī par jautājumu? Vai izvēlēties vieglāko, iestaigātāko taciņu ir banāli?
varbūt banalitātes ir banalitātes tikai tāpēc, ka tās atrodas nepareizajā vietā un laikā. kad cilvēki viens otram atzīstas mīlestībā, un šīs atzīšanas vienīgais motīvs ir dalīties ar šo atzīšanos, tikai muļķis vai ciniķis šo atzīšanos sauktu par banālu. Cilvēki mācās, atdarinot un atkārtojot. Protams, pienāk brīdis, kad ar vienkāršu atdarināšanu vairs nav gana. Cilvēks grib zināt, kāpēc viņš to dara – kāpēc vispār kāds to dara. Cilvēks vairs negrib būt spogulis, kurš uzsūc to, kas notiek tam pretī. Viņš grib spoguļoties pats – viņš grib atteikties no nozīmēm, kuras tam pateikusi mamma, televīzija vai audzinātāja, viņš grib pārbaudīt to pamatotību. Varbūt tā ir vienkārši pubertitāte – dusmas par savu spoguļa dabu. Bet varbūt tā ir vienkārši neatraujama daļa no cilvēkesības. Riebums pret banalitāti ir riebums pret neapzinātu, aklu atkārtošanos un atdarināšanu. Ir taču skaidrs, ka bez tās nevar iztikt, ka varbūt tiešām nekas jauns vairs nav pasakāms vai izdarāms. Bet katram atsevišķam cilvēkam viss simtreižu cilvēces mūža laikā atkal un atkal notikušais notiks pirmo reizi. Un katra pirmā reize ir pirmā pa īstam, un tāpēc tajā nav nekā banāla."
|
|
| jaunumi.exe |
[30 Jun 2020|10:48pm] |
|
man ir bakalaura grads filozofija, roza bikses un reginas ezeras stastu krajums "princeses fenomens"
|
|
| liktenigi iemesli atcelt planus |
[30 Jun 2020|10:47pm] |
snobskis sodien aicinaja uz kokteiļballīti pie sevis 17. jūlijā un es atteicu, ka noteikti būšu (!) ja VIEN nenotiks kaut kas liktenīgs
likteniigs sevi ietver:
1) kada navi
2) es peksni kada nepratigi iemilos un liktena nejausibas pec tieku aizrauta nedelu gara neparedzama celojuma
3) esmu arzemes
4) man jadodas darba misija
5) mani ieludz pavadit nedelu dzili laukos
|
|
| ES JUTU KAUT KADU DEBILU IEKSEJU CENZURU TAM KAA IR UN KAA NAV JARAKSTA DZEJA UN ES ESMU TIK SAPINUS |
[19 Jun 2020|04:58am] |
Man apkārt sprāgst vardes manas rokas ir no koka
Man apkārt sprāgst vardes manas rokas ir no koka
Es atveru aizskarus es atveru durvis’
Ārā vairs nav citur
Un iekšā vairs nav prom
Es atsakos no nenovērojamības
Es pieņemu sevi kā dzīves un dzīvības daļu
Es pieņemu likteni kas nāk tevi pamanījis
Un var nebeigties labi
Es pārkāpju pāri savam mūrim
Solis tuvāk pie sevis ir solis kuru sperot tu nevērtē
Un ar to es nedomāju
Neatšķir skaistu no uzlabojama
bet tu nevērtē
Tu nepiešķir vērtību
Negaidi pirms piedāvāts – ko
Koki mani pasargās
Es zinu
Koki mani pasargās
Lai cik tālu es aizietu
Lai cik tumšas un cietas
Ielas ādas rokas sirdis
Es atsakos
Un šī nav lūgšana
Bet atsacīšanās’
Un pat tagad es zinu ļoti skaidri
Ka neesmu pavisam patiesa
Bet katrs solis ko ej ir jāiemin stipri zemē
Tā, lai aiz tevis atstātajās pēdās sakrājas peļķes
Aug ezeri izplešas upes un kalni tām apkārt krīt un vīst
Neviens solis nav pilnīgs bet ir solis
Solis ir sperts
|
|
|
[19 Jun 2020|04:55am] |
Ak koki kas skatieties uz mani cauri manu logu stikliem
Bet iekšā nenāciet un nesveicinieciet
Cik gadus esmu pie jums nākusi
Vaicājusi sēdējusi raudājusi
Man jūsu pietrūkst vairāk kā nekā up
Man nekas nepieder un jūs man blakus
Es nespēšu bez jums nest dzīvi tālāķ
Es atsakos es smoku es raudu man sirdī rauj krampjus
Kad koki mirst
Kad bites mirst
Kad nobradā dīķus upes un ezerus
Neviens ar upi nekad neko nav saskaņojis
Un upe sēc uz vaid apgānīta
Piegānīta piespļauta apčurāta kaut kur tek
Bet netiek prom no gānītājiem
Smagi kuģi spiežas upē un nes sev līdz vecu eļļu
Melna nāve pārklāj jūru zivīm ieelpojot ūdeni žaunas saķep vecos kabatlakatiņos
Ai koki nenīstiet
Palīdziet
Es baidos
Bez jums es dzīvot nevaru
No jums es nāku
Es esmu viens no jums
Es esmu jums māsa
|
|