asinis
Ir pagājuši aptuveni četrpadsmit gadi, kopš mans tēvs pakārās. viņš nebija mans bioloģiskais tētis - bet es viņu par tādu uzskatīju. viņš pavadīja ar mani manus pirmos sešus dzīves gadus. es nemaz nezināju, ka man ir vēl kāds - cits - ar asinīm piesaistīts tēvs - turklāt ar tādām asinīm, kuras nerecē, kā nākas, un kuras padarīs mani baiļpilnu jebkad dzemdēt dēlu, lai arī viņa asinis nebūtu ūdeņainas un šķidras. Ir pagājuši gandrīz četrpadsmit gadi, un es aizvien tam nespēju noticēt. Es aizvien neesmu sērojusi. Es aizvien nespēju raudāt. Tas aizvien nav noticis. Tas aizvien šķiet tikai kā stāsts - es nebiju viņa bērēs, es neredzēju viņu - mirušu. Es saņēmu tikai divus stāstus - vienu man pastāstīja mamma, mūs abas ar māsu nosēdinādama uz dīvāna marijas ielā, uz dīvāna kuram bija pārklājs ar rozēm. Es neatceros, ko viņa sacīja, bet es atceros, kā nolēmu, ka neraudāšu. Ka nebūšu vāja - ka saglabāšu mieru. Ir jāsaglabā miers. Es piecēlos un aizgāju uz savu istabu. Man bija astoņi gadi. Mamma stāsta, ka pēc tam es nedēļu neesot ar nevienu runājusi. Es nezinu, vai tā ir taisnība. Es lasīju grāmatas. Tas nebija pa īstam. Es saglabāju mieru. Otru stāstu man pa tālruni pastāstīja viņa tēvs. Un arī tad, kaut kāda iemesla dēļ, es nospriedu, ka man jāizliekas, ka viss ir kārtībā.
KAS ir tava PROBLĒMA, bērns? Tavs TĒVS nupat ir PAKĀRIES, un tu nospried, ka tev ir "jāsaglabā miers" un "jāizliekas, ka viss ir kārtībā" un "nevajadzētu izrādīt liekas emocijas" (piemēram, sākt raudāt, vai izrādīt, ka tev ir kaut kādas jūtas vai ka tevi kaut kas šajā situācijā sāpina). Kas ir mana problēma. Tev ir astoņi gadi, bērns. Un tu jau esi sastindzis. Tev jau ir apaugusi čaula. Vai tu zini, cik grūti tev būs no viņas atkal tikt laukā? Vai tu zini, ka ir iedēstīta sēkla tavam mēmumam, kurš tev visu atlikušo dzīvi traucēs būt atklātam un tiešam, ko? Vai tu zini, ka tu vienmēr būsi kaut kur prom - kaut kur ieslēgta - kaut kur paslēpta - aiz stikla vai loga vai priekškara - ka tu vairs nekad nekam nespēsi pa īstam pieskarties, un pat tad, kad it kā spēsi, tu nespēsi par to parunāt? Vai tu zini, ka tu vienmēr un allaž turpināsi izlikties, ka "viss ir kārtībā"? Kas tev kaiš? Kāpēc tu neraudi? Kāpēc nekas nav pa īstam?