| Mēs spēlējam spēli |
[29 Oct 2020|12:37pm] |
Dienu pirms pieņem pastiprinātos ierobežojumus, kuri paģēr, ka vienā telpā nevarēs atrasties vairāk nekā 10 cilvēki, pirmā kursa Irina pie sevis rīko Gruzīnu vakaru.
Irina izskatās, kustās, runā un eksistē kā tēls no kādas grāmatas par krievijas aristokrātiju. Viņai ir apaļa seja, viegli cirtaini, tumši mati, dedzīgas acis un ļoti izteiksmīgs runas veids, turklāt viņa daudz runā arī ar rokām.
Mēs dzeram vīnu, smēķējam uz balkona un mēģinam no Edgara izspiest, kāpēc viņš ir mainījis savu uzvārdu un nospriežam, ka nevaram uzticēties viņa identitātei. Es nosaku, ka visticamāk viņš melo arī par sevu vecumu. Tas, protams, ir joks.
Irina pagatavo dolmas. Tās ir vīnogu lapās satītas gaļas. Beidzot es zinu, kāpēc rimi veikalu plauktos vienmēr stāv aptuveni četras burkas ar vīnogu lapām.
Es runājos ar Kristīni no pirmā kursa, viņa stāsta par Narkeviču un es piekrītu. Viņa stāsta par Bičeviski, un es piekrītu. Mēs pārāk ilgi stāvam uz balkona un man nav jakas, bet viņas cigarete ir tikai pusē - viņa runā vairāk, nekā smēķē, un viņa piesmēķē, bet nekad neievelk dūmu. Es jūtos neērti lūgt mūs doties iekšā, jo viņa ir iedziļinājusies tajā, ko saka un nupat ir pielējusi man pilnu glāzi Riesling baltvīna.
Pēctam mēs spēlējam uno un strīdamies par noteikumiem.
Tad mēs ar Edgaru nospriežam, ka ir palicis garlaicīgi, un nolemjam, ka mums ir nepieciešams atkal spēlēt acīs skatīšanās spēli, ko pirmo reizi spēlējām Pirmkursnieku iekurā kopā ar Viktoriju R., Emīlu Z., mani un edgaru. Uzdevums ir: skatīties acīs. Mirkšķināt drīkst. Smēķēt drīkst. Dzert drīkst.
Mēs nepaziņojam skaļi, ka spēlējam šo spēli, bet drīz vien tiekam pamanīti un kļūstam par vakara centrālo notikumu. Cilvēki stāv mums apkārt un spriež par to, ko nozīmē šis "eksperiments", slavē mūs par mūsu "drosmi", vaicā, vai mums ir seksuālas attiecības, stāsta par Abramoviču, tin cigaretes un pierauga, lai mūsu glāzes mūžīgi būtu pilnas. Kad kāds no mums dodas uz tualeti, mēs abi aizveram acis un gaidam, kad otrs atgriezīsies.
Pēc trīsarpus stundām mēs saprotam, ka spēli vajadzētu noslēgt. Bet ir grūti.
Ja pasākumā esi saguris un sāc blenzt sienā, cilvēki sāk raizēties.
Ja pasākumā esi saguris un skaties kādam acīs, tad tu esi iesaistījies sociālā aktivitātē un tev nekas pat nav jādara.
Ir ļoti ērti.
Desmit minūtes mēs cenšamies novērsties līdz beidzot kāds nostājas mūsu starpā.
Visiem šķiet, ka man tūlīt būs mentāls sabrukums. Irina mani apskauj, Kristīne aicina divatā uz balkona uzsmēķēt, kāds mani apsedz ar siltu segu.
Bet viss ir labi.
Viss ir kārtībā.
|
|
