Bet pasaule sastāv no vesela lēruma objektu, kuri mums neko nenozīmē, kuru attiecības mums ir apslēptas, kuri šķiet kā izkaisītas drupačas, nenolasāmas zīmes, neizrēķināmi un neuzbilstami. Un starp šo lietu lērumu ir objekti, kuros mēs esam raduši pazīšanos, un tie uzreizi iznāk mūsu pasaules skatuves priekšplānā. Katru dienu pilda miljoniem iespējamību, bet šie objekti sevī iemieso zināmu noteiktību. Tie būs, kad tu atvērsi acis. Tavs galds nebūs mainījis formu, tava krūze būs tāda pati. Tavam draugam nebūs mainījusies seja, viņš aizvien tevi uzrunās silti. Tava datora klaviatūras taustiņi aizvien būs tieši tādā attālumā viens no otra, kā vakardien, un tev nesamisēsies pirksti. Mēs iepazīstamies kā ar cilvēkiem, tā ar lietām, un mēs meklējam tajos savējo. Mēs meklējam tajos sevi. Mēs meklējam tajos cilvēka atbalsi, apstiprinājumu turpinātībai, apstiprinājumu pastāvībai.