Apsveikums Heidegeram 131
Kad man piezvanīja Jēkabs un vaicāja, vai es nevarētu pateikt pāris vārdus Heidegera dzimšanas dienas pasākumā, es nobijos. Es nobijos un teicu - Jēkab, es tiešām nejūtos pietiekami Kompetenta, lai varētu kaut ko teikt par Heidegeru – un viņš man atbildēja – visi, kuriem es līdz šim esmu zvanījis ar šo piedāvājumu, man ir atbildējuši tieši ar to pašu – un tas mani nomierināja.
Jo tā nav mana pazemība, kas man liktu sacīt, ka es nejūtos kompetenta, bet gan godīgums – es nepazīstu Heidegeru. Es neko daudz par viņu nevaru pateikt. Es neesmu izlasījusi viņa grāmatas.
Bet!
Tas, par ko es jūtos kompetenta runāt, ir mana pieredze saistībā ar Heidegeru kā konceptu, kā sarunas objektu, kā mītisku tēlu.
Kas ir Heidegers cilvēkam, kurš īsti nekad nav lasījis Heidegeru? Ko es zinu par Heidegeru?
Ir vairāki lieli vārdi, kurus bieži mīl pieminēt vecāko kursu studenti, kad tu tikko esi uzsācis savas studijas šajā fakultātē. Hēgelis – grūts un garlaicīgs. Deridā – neko nevar saprast. Heidegers – Kaut Kas Kam Nevar Piekļūt.
Tas pakāpiens, uz kura manā prātā sēž Heidegers ir tik augstu, ka man ir pat bail uz to lūkoties, bīstoties, ka nolauzīšu sev kaklu. Un tomēr pret to tik ļoti gribas tiekties, it kā tajā būtu ietverts arī kaut kāds solījums. Jo viņš taču – kā stāsta - raksta par to, kas man vienmēr ir rūpējis un vienmēr šķitis ir nesaprotams – par to pašu esošo, kurā mēs šobrīd stāvam, un kurš ir vienlaicīgi tik acīmredzami aptverams un tik mulsinoši gaistošs un pagājis un nenoticams. Un kaut kādā ziņā es gaidu šo savu satikšanos ar Heidegeru tā, it kā es gaidītu satikšanos ar sen neredzētu draugu – bet vēl nav pienācis īstais brīdis. Mūs šķir valoda – valoda, kurā es kliboju, un kura pagaidām tekstā ietverto domu nevis izceļ un izskaidro, bet ietin miglā. Man vēl ir tur jānokļūst – bet es zinu, ka tas brīdis tuvojas.
Man šķiet, man vismaz gribētos domāt, ka visus jau agri bērnībā kādā brīdī – kad valoda jau apgūta tiktāl, lai varētu ar to formulēt domas – ir pārņēmis šis kaut kādā ziņā ārprātīgi banālais jautājums – kāpēc es esmu? es – šeit. tas – šeit. kas tas ir. kas tasir. kas ir šī būšana, no kuras nevar izlekt, kuru nevar apstādināt, kura turpina notikt. kas ir šī cilvēkesība? Kā lai par to vispār domā?
Un vienreiz parādījies, šis jautājums nepazūd. Apziņa par savu mulsinošo, neizskaidrojamo, bet tomēr it kā neapstrīdamo esamību nepazūd. Ik pa laikam tā kaut kur aizklīst – to aizsedz ikdienas darbi un čalas, bet laiku pa laikam tu attopies, ka tu aizvien te esi. Tas aizvien notiek. Nekas nav beidzies – nekas nav pārgājis.
Es neesmu lasījusi Heidegeru. Tikai mazliet – vasarsvētkos, kaut kur dziļi laukos, meža malā, uz sedziņas zālienā, kaut ko par dzejniekiem, jo tā vajadzēja, jo tas bija tik skaisti – spēlēt šo spēli par vasarsvētkiem un sēdēšanu uz sedziņas zālienā un Heidegera lasīšanu – un varbūt ar to pietiek. pagaidām. līdz mēs varēsim satikties nopietni – aci pret aci – un es nebīšos nesaprast, ko viņš man saka.
To es arī novēlu jums - nebaidīties. Jo tas laiks pienāks. Vai varbūt - tam pienāksiet jūs.
Priekā!
(tagad visi paceļ savas lāčplēša alus bundžiņas un aplaudē)