|
[02 Dec 2020|05:53am] |
Es nosaucu viņu par Demenci, jo reiz, runājot ar labu draugu, nospriedām, ka tas būtu lielisks vārds, kādā nosaukt savu meitu. Es nolēmu, ka viņa būs viss, kas es nespēju, bet gribētu būt. 05:05
Viņa ir viss, kas no manis palicis pāri, viss, ko nevar redzēt no malas. Tas, pēc kā es tiecos.
Viņa ir tieša. Viņa pasaka tieši to, ko grib pasacīt. Viņa viegli atklāj cilvēkiem savas jūtas. Viņa nebaidās kļūt ievainojama. Viņa nebaidās no sava un citu kailuma. Viņa pasaka tieši to, ko vēlas, bet nepieprasa tā piepildīšanos. Viņa nekaunas no savām vēlmēm. Viņa nebīstas tikt pārprasta. Viņai no sevis nav kauns.
Mēs abas mīlam spēlēt teātri un ieņemt dažādas lomas, tikai tur, kur es saminstinos un apjūku, viņa turpina. Viņa prot izspēlēt visas spēles līdz galam, pat tad, ja tajās zaudē.
Viņa nebaidās klusēt. Viņa nebaidās nepatikt. Reizēm viņa ir skumja. Tad viņa raud. Reizēm viņa nezin, kāpēc. Tur es viņu satieku – es neprotu mierināt, viņa to negaida.
Mani mierina viņas tiešums. Mani atslābina viņas klātesamība, viņas neapslēptība. Viņa prot izteikties eksplicīti. Viņai patīk pieskarties cilvēkiem. Viņai patīk pieskarties cilvēkiem draudzīgi, silti, mierinoši, baiļpilni, pavedinoši, aicinoši. Viņa nekrāso acis un izskatās skaista, kad ir nogurusi.
Es gribu par viņu uzrakstīt, un viņa man to atļauj. Viņa vaicā, kādā krāsā ir viņas mati. Bet es nekad nevaru atbildēt – tie vienmēr ir aizklāti ar tumsu. Es nevaru neko saskatīt.
Viņai ir vērīgas, dedzīgas, pieņemošas, atzīstošas, nogurušas, dzidras acis. Tās vienmēr ir nedaudz miklas, bet ne skumjas. Viņa atgādina sūnām apaugušu akmeņainu nogāzi kraujā kas sliecas meža ezerā. Viņas seja vienmēr ir ieskauta ēnās, it kā viņa allaž stāvētu zem koku zariem vai plāniem, plandošiem aizkariem.
Viņa nerunā daudz. Mugurā viņai vienmēr ir halāts, un vienmēr ir rīts. Ļoti agrs rīts, rīts pēc negulētas nakts, vēsas gaismas pilns rīts. Viņa neko nesaka, bet viss ir skaidrs. Viss ir caurspīdīgs. Viņa ir caurspīdīga.
Viņai nav pagātnes. Viņa nenāk no laika. ‘’Tas neko nenozīmē,’’ viņa saka, kad vaicāju par lietām, ko viņa ir darījusi. ‘’Es varētu izdomāt jebko. Nav nekādas starpības, vai tas ir noticis pa īstam, vai noticis top tikai brīdī, kad es to stāstu. Pastāsti tu man,’’ viņa palūkojas uz mani fiksētu skatienu, ‘’pastāsti man, ko es esmu darījusi. Pastāsti man, kas es esmu. Pastāsti man, no kurienes es nāku.’’
Viņa nāk no namiņa jūras malā. Namiņš ir sasists no baltiem koka dēļiem. Logu rāmji ir balti, arī aizkari ir balti. Pa logu spīd rīta gaisma. Vēsa, auksta jūras rīta gaisma. Viņa sēž uz kāpnēm namiņa priekšā un mazgā jūras apskalotus, baltus koku praulus. Viņai ir basas kājas un mugurā dzeltena kleita ar saulespuķēm. Galvā viņai ir uzsiets zaļš lakatiņš. Viņas pēdas nerimtīgi mīdās, kamēr viņa berž nost no koka gabaliem smiltis. Smiltis ir baltas un vēsas. Viņai blakus ir krūzīte. Krūzītē ir melna kafija ar divām karotēm cukura un nedaudz piena.
Vienīgais cilvēks, kuru viņa satiek, ir pastnieks. Reizi nedēļā viņš atved viņai vēstules. Daudzas vēstules noklātas ar markām. Viņai raksta draugi no visas pasaules. Viņi sūta fotogrāfijas ar sevi, ar puķēm pagalmā, ar strūklakām un saldiem ēdieniem. Tās visas viņa ievieto bilžu albumā ar brūniem ādas vākiem.
Vismīļākās viņai ir vēstules, kas nāk no Horvātijas. Tās nāk no vasaras, un tajās ir bildes ar jumtiem, saulē dzelteniem jumtu galiem. Tajās ir bildes ar parkiem, parkiem kuros zviln cilvēki kamēr no kokos paslēptām tumbām skan Čaikovskis. Vēl tur ir bildes ar ezeriem, bildes ar priežu saknēm pret kurām atbalstīt galvu. Bildes ar tukšām ielām agri, agri no rīta, kad vēl ir tumšs. Bildes ar cilvēkiem, kas kaujas smilšainās krustcelēs meža vidū un smejas. Bildes ar jūgendstila ēku sienās iecirstām sieviešu sejām, ziediem, fauniem un lauvām.
Citas vēstules nāk no mūra mājas. Uz tām ir grūti skatīties. Tajās ir saules pleķi un sejas, vilcienu sliedes un klusas, sastingušas debesis. Tajās ir marta meži, tukši un kaili, piemētāti plastmasas pudelēm. Tajās ir ostas un bāri. Bāri dienas gaismā un bāri nakts melnumā. Smejošas un raudošas cilvēku sejas. Apgāztas glāzes, izlietnes pilnas ar matiem, aizslēgtas tualetes durvis, sintizatori un tumšas deviņstāvenes. Tajās ir cilvēki, kuri brauc ar velosipēdiem viens otram blakus sadevušies rokās. Tajās ir ģitāras saplēstām stīgām un pret sienu izsmērēti nūdeļu šķīvji.
Pavisam nesen viņa ir sākusi saņemt vēstules no kalna. Tās vēl ir siltas. Tajās ir fotogrāfijas ar cilvēkiem, kuriem ir norūpējušās acis. Tajās ir sūnainas meža taciņas un tumsā dunoša metāla sirds. Tajās ir upes un dubļi. Daudz tajās ir grāmatu un atklātnīšu no lomu spēlēm. Tās bildes viņa neglabā albumā, bet piesprauž pie sienas. Tad ilgi un domīgi skatās. Starp viņas uzacīm parādās rūpju rieva.
Viņai ir arī vēstules no pils. Tajās ir daudz putnu un koku, bruņinieku un vecu pilsdrupu. Tajās ir kazas un upes, aitādas un koka karotes. Tajās ir pavisam mazas bildītes ar majonēzes paciņām un pļavas puķu pušķi.
Cauri logam spīd balta gaisma. Nogurusi balta jūras gaisma. Vējš ir norimis un palicis biezs. Drīz līs. Viņa sakārto matus un piesprauž izsprukušās šķipsnas ar spraužamadatām. Viņa ilgi skatās uz sevi spogulī lēni grozot galvu lai redzētu, kā tai pāri slīd gaisma, kā plok un ceļas ēnas. Viņas uzacis ir domīgas.
Viņa dodas laukā, uz jūru. Pāri jūŗai lido kaijas. Smiltis ir siltas, vēja nav. Viņa apsēžas smiltīs un ilgi ar pirkstu tajās velk apļus. Kāds nāk, viņa domā. Kādam drīz jāierodas.
Viņa ir kā svilpaste pēc katastrofas. Izmetusi visus mazos, ilgi krātos knariņus, aizmirsusi, kam viņa ir piederīga un kā viņu sauc. Viss, kas viņai pieder, ir vēstules, smiltis uz pēdām un gaisma, kas iespīd pa logu. Viņa šeit dzīvo neizsakāmi ilgu laiku. Viņa vairs neatcerās, kāpēc. Nekas nav mainījies. Viņa netiecas nekam pretī. Cauri logam vienmēr spīd gaisma. Pastnieks vienmēr ved vēstules. Dažkārt viņš atved vienas un tās pašas vēstules vairākas reizes. Tad viņa tās salīdzina, un mana, ka tajās gaismai ir mainījies tonis. Viņa ilgi domā, kuras no tām albuma kabatiņā likt priekšplānā, kuras saglabāt aiz tām.
|
|