paradīzes
Cib mājaslapa uzkārusies.
Sēžu zoom zvanā ar jaunajiem prozaiķiem un dzejniekiem, visi lasa savus tekstus. Atgādinu sev, ka tur ir bērni un tāpēc izslēdzu video, lai uzsmēķētu.
Pēdējās divas dienas lasu Bodlēra ''Mākslīgās paradīzes''. Domāju, vai recenziju arī rakstīt jūgendstilā.

''Ak, jel, ja zinātu jūs to pārdzīvojumu, kāds manī radās, kad lasīju Bodlēra sarakstītās rindas. Kā mīksts vasks ap mani vijās viņa vārdos aprakstītās ainas, un es gluži vai sajutos kā klātesoša viņa aprakstīto ļaužu prāta reibonī pieredzētajos mirkļos un sajūtās. Kaut piegāju tam iesākumā diezgan šaubīgi, tomēr gana ātri mani pārliecināja Bodlēra vijīgais valodas izteiksmes stils, ka teksts būs riti lasāms, pārliecinošs un skaidrs. Tai mirklī sapratu, ka biju balstījusies maldos, ko manī radījusi pieredze ar ''Doriana Greja ģīmetni'', ko aizvien neesmu spējusi izlasīt līdz galam, jo pārlieku smagnēja man šķiet dabas ainu aprakstu gūzma un blīvums. Jā, nudien, prieks man, ka devu šim darbam iespēju atvērties manā, nicināmā lasītāja, priekšā.''