Oda Aleponijai
Aleponija
tu kas dod pienu odzei
dusošai mana elkoņa līkumos

Aleponija
cauri brikšņiem es brienu
pa taku ko izlējusi gaisma
slidot pār ūdens pulētām lauskām

Aleponija
tevī kā mātes klēpī
es – ērce – piesūcos sarkans
kā naktstautiņš akli
triecoties blāvā gaismā

Aleponija
pār mani vīst tavi ziedi
es aizveru acis un redzu
sarkanu sarkanu magoņu lauks

Aleponija
kā sapnī es attopos palicis
viens kaut man apkārt
kā bites dūc tuvas un tālas sejas

Aleponija
kā sūnās es tevī tiecos
zem koku saknēm zem zemes
smelt sauju no avota
kurā savas kājas apmazgā
saulē apskretušās
dienas